Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA SOG̒U 16 Bible Online

SOG̒U 16 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

SOG̒U 16

¹Kādreiz Simsons gāja uz Gazu, un tur viņš ieraudzīja kādu netiklu sievieti, un viņš pie tās iegāja.

²Tas Gazas iedzīvotājiem tika tūliņ paziņots, sakot: „Simsons ir atnācis šurp.“ Un tie viņu ielenca un viņam uzglūnēja visu nakti pilsētas vārtos, bet viss bija klusu visu nakti, un tie domāja: „Gan jau, kad rīta gaisma ausīs, tad mēs viņu nositīsim!“

³Bet Simsons gulēja tikai līdz pusnaktij; ap pusnakti viņš piecēlās un satvēra abas pilsētas vārtu veramās puses un abus stabus Tos viņš izcēla ar visu aizšaujamo bultu, uzcēla uz saviem kamiešiem un uznesa tā kalna virsotnē, kas atrodas pretī Hebronai.

⁴Un pēc tam notikās, ka viņš iemīlēja kādu meiteni Sorekas ielejā, un viņas vārds bija Delīla.

⁵Pie viņas atnāca filistiešu labieši un sacīja viņai: „Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt un saistīt, lai viņu pārvarētu; tad mēs ikviens tev dosim tūkstoš un simts sudraba gabalus.“

⁶Tad Delīla sacīja Simsonam: „Lūdzu, pasaki man, kā tas ir izskaidrojams, ka tavs spēks ir tik liels, un ar ko varētu tevi saistīt un savaldīt?“

⁷Un Simsons viņai sacīja: „Ja mani sasietu ar septiņām jaunām telts virvēm, kas vēl nav sakaltušas, tad es kļūtu nespēcīgs un būtu kā katrs cilvēks.“

⁸Tad filistiešu labieši viņai atnesa septiņas jaunas telts virves, kas vēl nebija sakaltušas, un viņa ar tām sasēja Simsonu.

⁹Bet vīri, kam bija uzdots sagūstīt Simsonu, bija palikusi pie viņas gulamtelpā. Kad nu viņa iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ tad viņš sarāva šīs telts virves tā, kā mēdz saraustīt pakulu šķiedras, kas ugunī apsvilušas; tā viņi arī neizdibināja viņa spēku.

¹⁰Tad Delīla sacīja Simsonam: „Redzi, tu esi mani pievīlis, un tu esi man teicis nepatiesību. Bet tagad, lū-dzams, pasaki, ar ko tevi var sasiet?“

¹¹Tad viņš tai sacīja: „Ja mani saistītu ar jaunām ratu virvēm, ar kurām vēl nekāds darbs nav darīts, tad es rimtos un būtu kā katrs cilvēks.“

¹²Tad Delīla ņēma jaunas ratu virves un viņu ar tām sasēja un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un vīri arī šoreiz atradās viņas istabā. Bet viņš sarāva ar saviem elkoņiem šis virves kā šujamos diegus.

¹³Un Delīla sacīja Simsonam: „Lidz šim tu mani esi piekrāpis un runājis nepatiesību, bet lūdzu, pasaki man nopietni, ar ko tad tevi tiešām var sasiet?“ Un viņš tai sacīja: „Ieaud septiņas manu matu šķipsnas audumā. Un ja tu riestavu vēl ar telts mietiņu cieši nodrošinātu, tad es kiūtu vājš un būtu kā katrs cilvēks.“ Tad viņa ļāva tam iemigt, ieauda septiņas viņa matu cirtas audumā ap riestavu,

¹⁴Nodrošināja to ar telts mietiņu un iesaucās: „Simson, piesargies, filistieši!“ Un viņš uzmodās no sava miega un izrāva ir telts mietiņu ir pašu riestavu.

¹⁵Tad viņa tam sacīja: „Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīsreiz tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.“

¹⁶Un kad nu viņa diendienā vinu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei,

¹⁷Un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: „Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu Dievam īpaši novēlēts[20] no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā katrs cilvēks.“

¹⁸Kad nu Delīla noskārta, ka viņš, tiešām no sirds tai bija atzīmes, tad viņa lika ataicināt filistiešu varenos, sacīdama: „Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.“ Tad filistiešu labieši nāca augšā pie viņaš, un tie nesa naudu savās rokās.

¹⁹Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpi un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja.

²⁰Kad nu viņa sauceī „Filistieši, piesargies, Simson!“ tad viņš pamodās no sava miega un domāja: „Gan es ari šoreiz izkļūšu, tāpat kā citas reizes, un sevi atbrīvošu!“ Bet viņš nezināja, ka tas Kungs no viņa bija atstājies.

²¹Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vata važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas.

²²Bet viņa galvas mati sāka atkal ataugt, pēc tam kad tie bija tikuši nodzīti.

²³Tad filistiešu dižciltīgie sapulcējās uz lieliem kaujamā upura svētkiem savam dievam Dagobam par godu un ari lai līksmotos, jo tie sacīja: „Mūsu dievs mums ir devis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās!“

²⁴Kad viņi to rādīja tautai, tad ļaudis sumināja savu dievu, jo tie sacīja: „Mūsu dievs ir devis mūsu rokā mūsu ienaidnieku un mūsu zemes pretinieku, cīnītāju, kas daudzus no mums ir nokāvis!“

²⁵Un tanī brīdī, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: „Pasauciet Simsonu, lai viņš mūs uzjautrina!“ Tad tie lika atvest Simsonu no cietuma, un viņš tiem bija par uzjautrinājumu, un tic nostatīja viņu stabu starpā.

²⁶Tad Simsons sacīja tam puisim, kas viņu stingri turēja satvertu pie rokas un vadāja: „Palaid mani vaļā, jo es gribu aptaustīt šos stabus, uz kuriem šis nams ir celts, un pret tiem atspiesties!“

²⁷Bet nams bija vīru un sievu pilns un filistiešu dižciltīgie patreiz atradās uz jumta, un ap trīs tūkstoši vīru kopā ar sievām bija skatītājos, lai nolūkotos Simsonā.

²⁸Tad Simsons piesauca to Kungu un sacīja: „Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, —ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!“

²⁹Un Simsons aptvēra abus vidējos stabus, uz kuriem nams balstījās, un viņš pret tiem atspiedās—pret vienu ar labo roku, pret otru ar kreiso roku.

³⁰Un Simsons sacīja: „Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem!“ Un viņs sasvērās ar spēku, tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis.

³¹Tad ieradās viņa brāļi un visa viņa tēva ģints, tie viņu pacēla, aiznesa un apraka starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manuas kapā. Un viņš bija tiesātis Israēlu divdesmit gadus.