Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ SAMUELA 22 Bible Online

PIRMĀ SAMUELA 22 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ SAMUELA 22

¹Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāma alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.

²Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija sprugās, un visi, kam bija daudz parādu, itin visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.

³Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: „Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs!“

⁴Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās kalnu nocietinātā vietā.

⁵Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: „Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdu zemi!“ Tad Dāvids gāja un nonāca Hereta mežā.

⁶Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, —bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariskas koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu—,

⁷Tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kup ap viņu stāvēja: „Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna kalnus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par priekšniekiem pār simtiem?

⁸Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu zināmu darījis, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena arī nav starp jums, kas man būtu paziņojis, es pats būtu to dzirdējis, ka mans dēls ir pret mani sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!“

⁹Tad ēdomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: „Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Abimelecha, Ahituba dēla.

¹⁰Tas viņa labad vaicāja to Kungu un deva viņam ceļa maizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu.“

¹¹Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelechu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa,

¹²Tad Sauls sacīja: „Uzklausi mani, Ahituba dēls!“ Un viņš sacīja: „Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!“

¹³Tad Sauls tam sacīja: „Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, —manu kalpu, —pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien skaidri ir redzams?“

¹⁴Tad Ahimelechs ķēniņam atbildēja un sacīja: „Bet kufš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesas sargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā?

¹⁵Vai tādēļ es tikai šodien lai būtu iesācis pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam nedz visai manai dzimtij! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas, vai svarīgas!“

¹⁶Bet ķēniņš sacīja: „Ahimelech, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtij!“

¹⁷Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: „Griezieties un nokaujiet tā Kunga priesterus, jo ari viņu rokas ir iemaisītas Dāvida lietā un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!“ Taču ķēniņa kalpiem negribējās pacelt savas rokas, lai nogalinātu tā Kunga priesterus.

¹⁸Tad ķēniņš sacīja Doēgam: „Griezies tu un nodur priesterus!“ Un ēdomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu plecu segu valkātāji.

¹⁹Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams ir vīrus, ir sievas, ir bērnus, ir zīdaiņus, un tāpat ari tas nogalināja ir vēršus, ir ēzeļus, ir sīklopus, —visus ar zobena asmeni.

²⁰Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimelecha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam.

²¹Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis tā Kunga priesterus.

²²Tad Dāvids sacīja Abjatāram: „Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija ēdomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimts locekļu nāvē!

²³Paliec pie manis, nebīsties! jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, tas meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums!“