Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1. Mozus 24 Bible Online

1. Mozus 24 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1. Mozus 24

¹Ābrahāms bija vecs, jau gados, un Kungs bija svētījis Ābrahāmu it visā.

²Un Ābrahāms teica savam kalpam, kas bija vecākais viņa namā un pārvaldīja visu, kas viņam piederēja: “Liec nu savu roku zem mana gurna,

³un es tevi nozvērinu pie Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu neņemsi manam dēlam sievu no kanaāniešu meitām, pie kuriem es mītu,

⁴bet gan iesi uz manu zemi, uz vietu, kur esmu dzimis, un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzakam!”

⁵Kalps viņam teica: “Varbūt tā sieva negribēs nākt man līdzi uz šo zemi, vai tad man jāved tavs dēls uz to zemi, no kuras tu esi nācis?”

⁶Bet Ābrahāms sacīja: “Sargies, ka tu nevestu manu dēlu uz turieni atpakaļ!

⁷Kungs, debesu Dievs, kas ņēma mani no mana tēva nama un zemes, kur esmu dzimis, un kas runāja uz mani un zvērēja, sacīdams: “Šo zemi es došu taviem pēcnācējiem,” — viņš sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes!

⁸Un, ja tā sieva negribēs iet tev līdzi, tad tu esi brīvs no šī zvēresta, — tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni!”

⁹Un kalps lika roku zem sava kunga Ābrahāma gurna un zvērēja viņam par to.

¹⁰Un kalps ņēma desmit sava kunga kamieļus un devās ceļā — tam līdzi bija visādi viņa kunga labumi, un viņš cēlās un gāja uz Aram-Naharaimu, uz Nāhora pilsētu.

¹¹Viņš noguldīja savus kamieļus uz ceļiem pie ūdens akas ārpus pilsētas ap vakara laiku, kad sievas nāk smelt ūdeni.

¹²Un viņš teica: “Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! — lai jel šodien man tā notiek, ka tu parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam.

¹³Redzi, es stāvu pie ūdens avota, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāk smelt ūdeni.

¹⁴Lai ir tā — kurai es teikšu: pasniedz jel savu krūku, ka padzeros, — un kura teiks: dzer un arī tavus kamieļus es padzirdīšu! — to tu būsi izraudzījis savam kalpam Īzakam, un tā es zināšu, ka tu esi parādījis žēlastību manam kungam!”

¹⁵Pirms viņš vēl bija beidzis runāt, redzi, nāk Rebeka ar krūku uz pleca. Viņa bija dzimusi Betuēlam, Ābrahāma brāļa Nāhora sievas Milkas dēlam.

¹⁶Meitene bija ļoti glīta — jaunava, un vīrs vēl nebija tai bijis klāt, un viņa nokāpa pie avota, piepildīja savu krūku un kāpa augšā.

¹⁷Kalps skrēja viņai pretī un sacīja: “Ļauj man jel mazliet veldzēties ar ūdeni no tavas krūkas!”

¹⁸Un viņa teica: “Dzer, mans kungs!” Viņa nocēla no pleca savu krūku un deva tam dzert.

¹⁹Kad viņa bija to padzirdījusi, tā teica: “Es smelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši!”

²⁰Viņa steidza, tukšoja silē savu krūku un atkal skrēja uz aku smelt, un viņa smēla visiem viņa kamieļiem.

²¹Un tas vīrs vērās viņā kā mēms, nezinādams, vai Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne.

²²Kad kamieļi beidza dzert, tas vīrs deva viņai pusšekeļa smagu zelta gredzenu un divas rokassprādzes — desmit zelta šekeļu svarā.

²³Un viņš teica: “Kā meita tu esi? Saki jel man — vai tava tēva namā ir vieta, kur mums pārnakšņot?”

²⁴Un viņa tam teica: “Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru viņa dzemdēja Nāhoram.”

²⁵Un viņa tam teica: “Gan salmu, gan barības mums ir daudz, gan vietas, kur pārnakšņot!”

²⁶Un tas vīrs klanījās un zemojās Kungam.

²⁷Viņš teica: “Slavēts Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis manam kungam savu žēlastību un uzticību — Kungs mani ir vadījis ceļā uz mana kunga brāļa namu!”

²⁸Un meitene skrēja un to visu izstāstīja savas mātes namā.

²⁹Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans skrēja laukā uz avotu pie tā vīra.

³⁰Un, kad viņš redzēja rokassprādzes uz savas māsas rokām un gredzenu un dzirdēja savas māsas Rebekas vārdus: tā runāja ar mani tas vīrs, — tad viņš devās pie tā vīra, un, redzi, šis ar kamieļiem stāvēja pie avota.

³¹Un viņš teica: “Nāc! Kunga svētība! Kāpēc tu stāvi laukā? Es esmu sagatavojis māju un vietu kamieļiem!”

³²Un tas vīrs gāja uz namu un noņēma kamieļiem nastas. Lābans deva kamieļiem barību un salmus, un ūdeni, ar ko mazgāt kājas tam vīram un tiem, kuri bija kopā ar viņu.

³³Un viņam lika priekšā ēdienu, bet viņš teica: “Es neēdīšu, kamēr nebūšu pateicis savu sakāmo!” Un tas teica: “Runā!”

³⁴Un viņš teica: “Es esmu Ābrahāma kalps!

³⁵Un Kungs ir svētījis manu kungu tik ļoti, ka viņš ir kļuvis jo varens. Viņš ir devis viņam avis un vēršus, sudrabu un zeltu, vergus un verdzenes, kamieļus un ēzeļus!

³⁶Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam dzemdēja dēlu, kad jau bija kļuvusi veca, un viņš tam ir devis visu, kas tam ir!

³⁷Un mans kungs mani nozvērināja, sacīdams: neņem manam dēlam sievu no kanaāniešiem, kuru zemē es dzīvoju,

³⁸bet gan ej uz mana tēva namu, pie manas dzimtas, un ņem sievu manam dēlam tur.

³⁹Un es teicu savam kungam: varbūt tā sieva nenāks man līdzi?!

⁴⁰Bet viņš man teica: Kungs, kura priekšā es staigāju, sūtīs savu eņģeli tev līdzi un sekmēs tavu ceļu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no manas dzimtas un mana tēva nama!

⁴¹Tikai tad tu būsi brīvs no zvēresta man, ja būsi nonācis pie manas dzimtas, bet, ja viņi tev to nedos, tad tu esi brīvs no zvēresta!

⁴²Kad es šodien nonācu pie avota, es teicu: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! Ja tu esi gribējis, lai tiešām sokas mans ceļš, kurā esmu devies,

⁴³tad, redzi, es stāvu pie ūdens avota, un lai notiek tā — es teikšu tai jaunavai, kura nāks smelt: dod jel man mazliet padzerties no savas krūkas!

⁴⁴Un, ja viņa man teiks: dzer tu pats, un arī tavus kamieļus es padzirdīšu, — tad tā būs sieva, kuru Kungs izraudzījis mana kunga dēlam!

⁴⁵Pirms es vēl biju beidzis pie sevis runāt, redzi, nāca Rebeka ar krūku uz pleca, un viņa nokāpa pie avota un smēla, un es viņai teicu: dod jel man padzerties!

⁴⁶Un viņa steidza, nocēla savu krūku un teica: dzer, un tavus kamieļus es padzirdīšu! Un es dzēru, un arī kamieļus viņa padzirdīja.

⁴⁷Un es jautāju viņai: kā meita tu esi? Un viņa teica: es esmu Betuēla, Nāhora dēla, meita, kuru viņam dzemdēja Milka! — un es liku gredzenu viņas nāsī un rokassprādzes uz rokām.

⁴⁸Un es klanījos un zemojos Kungam, es slavēju Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kurš vadījis mani pa īsto ceļu, ka ņemu sava kunga brāļameitu viņa dēlam!

⁴⁹Un tagad, ja jūs gribat izrādīt laipnību un būt godīgi pret manu kungu, sakiet man jā vai nē, lai es zinu, uz kuru pusi doties!”

⁵⁰Lābans un Betuēls atbildēja: “Šī lieta ir nākusi no Kunga, mēs nevaram tev teikt ne jā, ne nē.

⁵¹Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem un ej, un lai viņa kļūst sieva tava kunga dēlam, kā Kungs ir teicis!”

⁵²Kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu sacīto, viņš zemojās Kungam līdz zemei.

⁵³Un kalps ņēma sudraba traukus un zelta traukus, un drānas un deva Rebekai un arī bagātīgas dāvanas viņas brālim un mātei.

⁵⁴Un viņi ēda un dzēra — viņš un tie vīri, kas bija kopā ar viņu, viņi pārnakšņoja, cēlās no rīta, un viņš teica: “Atlaidiet mani pie mana kunga!”

⁵⁵Bet viņas brālis un māte teica: “Lai meitene paliek pie mums vēl kādas desmit dienas, lai viņa iet pēc tam!”

⁵⁶Bet viņš tiem teica: “Nekavējiet mani! Kungs ir sekmējis manu ceļu! Atlaidiet mani, un es iešu pie sava kunga!”

⁵⁷Bet viņi teica: “Pasauksim meiteni un pajautāsim viņai pašai!”

⁵⁸Viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: “Vai tu iesi kopā ar šo vīru?” Un viņa teica: “Es iešu!”

⁵⁹Un viņi atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas zīdītāju, un Ābrahāma kalpu ar viņa vīriem.

⁶⁰Tie svētīja Rebeku un viņai teica: “Mūsu māsa! Topi par daudziem tūkstošiem! Un lai tavi pēcnācēji iemanto savu naidnieku vārtus!”

⁶¹Un cēlās Rebeka un viņas kalpones, viņas jāšus uz kamieļiem devās līdzi tam vīram. Un kalps ņēma Rebeku un devās ceļā.

⁶²Īzaks bija atnācis no Beēr-Lahaj-Roī, un viņš piemita Negebas zemē.

⁶³Un pret vakaru Īzaks iznāca, lai paklaiņotu laukā, un viņš pacēla savas acis, skatījās, un redzi — kamieļi nāca!

⁶⁴Un Rebeka pacēla savas acis, un viņa ieraudzīja Īzaku, un viņa lēca no kamieļa!

⁶⁵Un viņa teica kalpam: “Kas ir tas vīrs, tas tur, kas tur nāk mums pretī pa lauku?” Kalps teica: “Tas ir mans kungs.” Un viņa paņēma sejas apsegu un apklājās.

⁶⁶Un kalps pastāstīja Īzakam visu, ko viņš bija darījis.

⁶⁷Un Īzaks atveda Rebeku uz savas mātes Sāras telti, un viņš ņēma Rebeku, un viņa kļuva tam par sievu, un viņš mīlēja viņu. Tad Īzaks samierinājās ar savas mātes nāvi.