Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1. Mozus 32 Bible Online

1. Mozus 32 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1. Mozus 32

¹Lābans cēlās agri no rīta, skūpstīja savus dēlus un meitas un svētīja tos. Tad viņš devās atpakaļ.

²Bet Jēkabs gāja savu ceļu. Un viņu satika Dieva eņģeļi.

³Jēkabs, viņus ieraudzījis, teica: “Šī ir Dieva kara nometne!” — un to vietu viņš nosauca vārdā Mahanaima[41].

⁴Un Jēkabs sūtīja sev pa priekšu vēstnešus pie sava brāļa Ēsava uz Seīra zemi, uz Edoma laukiem.

⁵Viņš tiem pavēlēja: “Tā sakiet manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es biju apmeties pie Lābana un līdz šim laikam paliku pie viņa.

⁶Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi, un kalpones, un es esmu sūtījis to pateikt manam kungam, lai gūtu viņa vēlību!”

⁷Bet vēstneši atgriezās pie Jēkaba, sacīdami: “Mēs aizgājām pie tava brāļa Ēsava, un arī viņš nāk tev pretī un četri simti vīru kopā ar viņu!”

⁸Jēkabs ļoti izbijās un satraucās, un viņš sadalīja savus ļaudis, avis, vēršus un kamieļus divās nometnēs.

⁹Un viņš domāja: “Ja Ēsavs nāks uz vienu nometni un to nopostīs, tad vismaz atlikusī nometne varēs paglābties!”

¹⁰Un Jēkabs teica: “Mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzaka Dievs! Kungs, tu man teici: ej atpakaļ uz savu zemi un vietu, kur tu esi dzimis, un es darīšu tev labu!

¹¹Es neesmu vērts visas tās žēlastības un taisnības, ko tu savam kalpam esi darījis, — jo toreiz, kad es šķērsoju Jardānu, man bija tikai nūja, bet tagad man ir divas nometnes!

¹²Izglāb jel mani no brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es viņa baidos — ka viņš nenāk un nenokauj mūs, kā mātes, tā dēlus!

¹³Un tu teici: es darīšu tev labu un došu tev pēcnācējus kā smiltis jūrā, ko daudzuma dēļ ne saskaitīt!”

¹⁴Un tonakt viņš palika tur. Viņš ņēma no tā, kas viņam bija un sagatavoja kā dāvanu savam brālim:

¹⁵divi simti kazu un divdesmit āžu, divi simti avju un divdesmit teķu,

¹⁶zīdītājas kamieļmātes un trīsdesmit to mazuļus, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļmātes un desmit ēzeļus.

¹⁷Viņš deva tos saviem kalpiem, katru baru atsevišķi, un teica tiem: “Ejiet pa priekšu tā, lai starp pulkiem paliek atstarpe!”

¹⁸Un viņš pavēlēja galvenajam, sacīdams: “Kad mans brālis Ēsavs satiks tevi un jautās: kam tu piederi un kurp tu ej, un kam pieder šie? —

¹⁹tad saki: tā ir tava kalpa Jēkaba dāvana, kas sūtīta manam kungam Ēsavam, un, re, arī aiz mums vēl nāk!”

²⁰Un viņš pavēlēja arī otrajam un trešajam, un arī tiem, kas gāja aiz ganāmpulkiem, sacīdams: “Kad sastapsiet Ēsavu, sakiet viņam tāpat!

²¹Sakiet: redzi, arī tavs kalps Jēkabs nāk aiz mums!” Jo viņš domāja: “Es viņu pielabināšu ar dāvanām, kas iet man pa priekšu, un tik pēc tam skatīšu viņu vaigā — varbūt viņš mani pieņems!”

²²Un dāvanas devās viņam pa priekšu, un tonakt viņš pārnakšņoja nometnē.

²³Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu.

²⁴Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija.

²⁵Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma.

²⁶Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties.

²⁷Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!”

²⁸Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!”

²⁹Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!”

³⁰Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja.

³¹Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla[42] — jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs!

³²Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ.

³³Tādēļ Israēla dēli līdz pat šim laikam neēd gūžas cīpslu, kas iet pār gurnu locītavu, jo viņš aizskāra Jēkaba gūžas cīpslu.