Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 2. Samuēla 14 Bible Online

2. Samuēla 14 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

2. Samuēla 14

¹Joābs, Cerūjas dēls, manīja, ka ķēniņš domās kavējas pie Abšāloma.

²Joābs sūtīja uz Tekou un atveda no turienes kādu gudru sievu. Viņš tai teica: “Jel izliecies par sērotāju — velc sēru drānas, ar eļļu neiesvaidies un izturies, it kā tu jau ilgu laiku sērotu par mirušo.

³Tad ej pie ķēniņa un runā ar viņu tā…” — un Joābs viņai pateica, kas jāsaka.

⁴Runādama ar ķēniņu, tekoiešu sieva krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un sauca: “Palīdzi, ak, ķēniņ!”

⁵Ķēniņš tai jautāja: “Kas tev?” — un viņa sacīja: “Patiesi, esmu atraitne, mans vīrs ir miris,

⁶un tavai kalponei bija divi dēli, tie abi sakāvās laukā, neviens tos neizšķīra, un viens kāva otru un nonāvēja.

⁷Un, redzi, visa dzimta cēlās pret tavu kalponi, sacīdami: izdod brāļa slepkavu! Mēs to nonāvēsim par brāļa dzīvību, ko tas laupījis, — arī šo mantinieku mēs tev iznīcināsim! — Viņi izdzēsīs oglīti, kas man vēl atlikusi, ka ne vārds, ne pēcnācējs no mana vīra nepaliek uz zemes.”

⁸Ķēniņš teica tai sievai: “Ej mājās, es došu par tevi pavēli.”

⁹Bet tekoiešu sieva teica ķēniņam: “Lai vaina nāk pār mani, mans kungs, ķēniņ, un pār mana tēva namu, bet ķēniņš un viņa tronis lai šķīsts!”

¹⁰Ķēniņš teica: “Kas pret tevi ko runā, to ved pie manis, un viņš tevi vairs neaizskars.”

¹¹Viņa sacīja: “Ķēniņ, jel piemini Kungu, savu Dievu, — ka asinsatriebējs nevairo postu, ka viņi neiznīcina manu dēlu!” Viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs! — ne mats nenokritīs tavam dēlam.”

¹²Tā sieva teica: “Vai tava kalpone drīkst sacīt kādu vārdu savam kungam, ķēniņam?” Viņš atbildēja: “Runā!”

¹³Tā sieva teica: “Kāpēc tev tāds nodoms pret Dieva tautu — tā runādams, ķēniņš uzņemas vainu, jo ķēniņš neaicina atpakaļ paša atstumto!

¹⁴Gan mēs visi mirtin mirsim, kā ūdens, kas iztek zemē un nav vairs sasmeļams, bet Dievs neatņem dzīvību un meklē iespēju, lai atstumtais nepaliek atstumts no viņa!

¹⁵Te nu es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu, ķēniņu, — ļaudis ir mani sabiedējuši. Tava kalpone domāja: runāšu taču ar ķēniņu, varbūt viņš darīs, ko lūdz viņa kalpone!

¹⁶Ja ķēniņš uzklausīs un paglābs savu kalponi no tā vīra nagiem, kas mani un manu dēlu grib iznīcināt no Dieva mantojuma,

¹⁷tā domā tava kalpone, tad lai mana kunga, ķēniņa, vārds ir man mierinājums! Jo mans kungs, ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis — viņš izšķir labu un ļaunu, un Kungs, tavs Dievs, būs ar tevi!”

¹⁸Tad ķēniņš teica tai sievai: “Jel neslēp no manis neko, par ko jautāšu.” Un šī sieva sacīja: “Jel runā, mans kungs, ķēniņ!”

¹⁹Un ķēniņš vaicāja: “Vai tas viss nav ar Joāba ziņu?” Sieva atbildēja: “Dzīvs tu! — neviens nenosvērsies ne pa labi, ne pa kreisi no visa, ko runājis mans kungs, ķēniņš, jo tavs kalps Joābs — viņš man pavēlēja, viņš tavai kalponei pasacīja visu, kas sakāms šajā lietā.

²⁰Tavs kalps Joābs to darīja, lai izlabotu šo lietu; mans kungs ir gudrs — kā Dieva eņģelim viņa gudrība, viņš zina visu, kas šajā zemē!”

²¹Ķēniņš teica Joābam: “Nu, redzi, es darīšu tā — ej, ved atpakaļ to puisi Abšālomu!”

²²Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un slavēja ķēniņu. Joābs sacīja: “Tagad tavs kalps zina, ka esmu guvis tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.”

²³Tad Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un pārveda Abšālomu Jeruzālemē.

²⁴Bet ķēniņš teica: “Viņam jāatgriežas savā namā, mani viņš nesastaps.” Un Abšāloms atgriezās savā namā, ķēniņu nesastapis.

²⁵Visā Israēlā nebija vīra, kas būtu tā izslavēts ar savu skaistumu kā Abšāloms. No kāju pēdām līdz matu galiem viņam nebija nekādas vainas.

²⁶Un, apgriežot matus — viņš tos apgrieza gadu no gada, kad tie viņam kļuva pārāk smagi, — nogrieztie mati svēra divi simti šekeļu pēc ķēniņa mēra.

²⁷Abšālomam piedzima trīs dēli un viena meita. Meitu sauca Tamāra, viņa bija skaista no skata.

²⁸Un Abšāloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, ķēniņu nesastapdams.

²⁹Tad Abšāloms lika saukt Joābu, lai sūtītu viņu pie ķēniņa, bet tas atteicās nākt. Viņš sauca otrreiz, bet tas atkal atteicās nākt.

³⁰Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Skatieties, Joāba lauks ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži. Ejiet — es gribu, lai to nodedzina ar uguni!” Un Abšāloma kalpi nodedzināja to lauku ar uguni.

³¹Tad Joābs cēlās, nāca pie Abšāloma uz mājām un vaicāja: “Kādēļ tavi kalpi nodedzināja manu lauku?”

³²Abšāloms teica Joābam: “Redzi, es sūtīju pie tevis, sacīdams: nāc šurp, un es sūtīšu tevi pie ķēniņa vaicāt, kāpēc gan es esmu pārnācis no Gešūras? Man būtu labāk, ja es būtu palicis tur, — tagad es gribu sastapt ķēniņu, ja esmu vainīgs, lai viņš mani nogalina!”

³³Tad Joābs gāja pie ķēniņa un pastāstīja to viņam. Tas atsauca Abšālomu, un Abšāloms nāca pie ķēniņa un noliecās ķēniņa priekšā ar seju līdz zemei. Un ķēniņš skūpstīja Abšālomu.