Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1. Ķēniņu 20 Bible Online

1. Ķēniņu 20 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1. Ķēniņu 20

¹Arāmas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku. Ar viņu kopā bija trīsdesmit divi ķēniņi, zirgi un kararati. Viņš devās augšup, aplenca Samariju un karoja pret to.

²Viņš sūtīja sūtņus uz pilsētu pie Israēla ķēniņa Ahāba

³un teica tam: “Tā saka Ben-Hadads: tavs sudrabs un zelts ir mans, un tavas labākās sievas un tavi labākie dēli ir mani!”

⁴Israēla ķēniņš atbildēja: “Ir tā, kā mans kungs, ķēniņš, sacīja. Es esmu tavs ar visu, kas man pieder.”

⁵Bet sūtņi nāca vēlreiz un sacīja: “Tā saka Ben-Hadads: es sūtīju pie tevis un sacīju, ka tev jādod man savs sudrabs, zelts, sievas un dēli.

⁶Tādēļ rīt ap šo laiku es sūtīšu pie tevis kalpus un viņi pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un tie paņems visu, ko viņu acis iekāros.”

⁷Tad Israēla ķēniņš sasauca visus zemes vecajos un sacīja: “Saprotiet jel un redziet, ka šis meklē naidu, jo viņš sūtīja pēc manām sievām un dēliem, sudraba un zelta, un es taču viņam to neliedzu!”

⁸Visi vecajie un tauta sacīja viņam: “Neklausi un nepiekrīti!”

⁹Un viņš atbildēja Ben-Hadada sūtņiem: “Sakiet manam kungam, ķēniņam: visu, ko tu liki sacīt savam kalpam pirmoreiz, es darīšu, bet šo lietu darīt es nevaru!” Un sūtņi aizgāja to pavēstīt.

¹⁰Tad Ben-Hadads sūtīja pie viņa un sacīja: “Lai dievi man dara tāpat un vēl vairāk! Samarijā nepietiks putekļu visu ļaužu riekšavām, kuri man seko!”

¹¹Un Israēla ķēniņš atbildēja: “Sakiet: tas, kurš zobenu tikko apjozis, lai nelielās kā tāds, kas to jau noņēmis.”

¹²Tobrīd, kad Ben-Hadads dzirdēja šos vārdus, viņš dzīroja teltīs ar ķēniņiem un uzsauca saviem kalpiem: “Taisieties!” Un tie gatavojās uzbrukt pilsētai.

¹³Un, redzi, kāds pravietis nāca pie Israēla ķēniņa Ahāba un teica: “Tā saka Kungs: tu redzi visu šo lielo pulku — šodien es to nododu tavā rokā, lai tu zini, ka es esmu Kungs!”

¹⁴Ahābs jautāja: “Kas to darīs?” Un pravietis atbildēja: “Tā saka Kungs: tavu pavalstu pārvaldnieku puiši.” — “Un kurš lai sāk kauju?” Viņš atbildēja: “Tu!”

¹⁵Tad viņš sapulcināja pavalstu pārvaldnieku puišus, un to bija divi simti trīsdesmit divi. Pēc tam viņš sapulcināja visu tautu, visus Israēla dēlus, septiņus tūkstošus.

¹⁶Dienas vidū viņi izgāja no pilsētas, bet Ben-Hadads un trīsdesmit divi ķēniņi, kas viņam bija nākuši palīgā, teltīs dzēra un piedzērās.

¹⁷Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja pirmie. Un Ben-Hadadam tika ziņots: “No Samarijas ir izgājuši vīri.”

¹⁸Viņš sacīja: “Ja tie nāk ar mieru, sagrābiet tos dzīvus, bet, ja nāk ar karu, arī tad sagrābiet dzīvus!”

¹⁹Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja no pilsētas un karaspēks aiz tiem.

²⁰Tad viņi kāva cits citu, un aramieši bēga, bet Israēls tos vajāja. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads zirgā aizbēga kopā ar jātniekiem.

²¹Israēla ķēniņš izgāja, satrieca zirgus un kararatus, un sakāva Arāmu lielā kaujā.

²²Tad pie Israēla ķēniņa pienāca pravietis un sacīja: “Esi stiprs, zini un redzi, kas tev darāms, jo Arāmas ķēniņš nāks pret tevi nākamajā pavasarī.”

²³Arāmas ķēniņa kalpi sacīja: “Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi bija stiprāki par mums. Ja mēs ar viņiem cīnītos līdzenumā, vai tad mēs nebūtu stiprāki par tiem?

²⁴Tad nu dari tā — atcel ķēniņus un liec viņu vietā virsniekus,

²⁵bet pats savāc sev tikpat lielu karaspēku, kā pazaudēji, — zirgu lai ir tikpat, cik bija, un kararatu lai ir tikpat, cik bija, — tad cīnīsimies ar tiem līdzenumā. Vai mēs nebūsim par viņiem stiprāki?” Viņš tos uzklausīja un tā darīja.

²⁶Nākamajā pavasarī Ben-Hadads izrīkoja aramiešus un devās uz Afēku karot ar Israēlu.

²⁷Arī Israēla dēli tika izrīkoti un apgādāti, un tie izgāja tiem pretī. Israēla dēli apmetās tiem pretī, un to bija tik vien kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu zemi.

²⁸Un Dieva vīrs pienāca klāt un sacīja Israēla ķēniņam: “Tā saka Kungs: tādēļ ka Arāms ir sacījis: Kungs ir kalnu dievs, bet nav ieleju dievs, — es nodošu visu šo lielo pulku tavā rokā, un jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!”

²⁹Septiņas dienas viņi stāvēja, apmetušies viens otram pretī, bet septītajā dienā sākās kauja, un Israēla dēli kāva Arāmu — simts tūkstošus kājnieku vienā dienā.

³⁰Atlikušie bēga uz Afēku, bet mūris sagruva pār divdesmit septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Ben-Hadads izbēga un bēguļoja pa pilsētu no viena nama uz otru.

³¹Tad viņa kalpi tam sacīja: “Klau, mēs taču esam dzirdējuši, kādi ir Israēla nama ķēniņi, ka tie ir žēlsirdīgi ķēniņi! Tad nu tinam maisus ap gurniem un virves ap galvām un izejam pie Israēla ķēniņa, varbūt viņš atstāj tevi dzīvu!”

³²Tie tina maisus ap gurniem un virves ap galvām, nāca pie Israēla ķēniņa un teica: “Tavs kalps Ben-Hadads saka: atstāj jel mani dzīvu!” Un ķēniņš atbildēja: “Vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis!”

³³Vīri viņa teikto saprata kā zīmi un steidzās to apstiprināt, sacīdami: “Ben-Hadads ir tavs brālis!” Un viņš sacīja: “Ejiet un atvediet viņu!” Tad Ben-Hadads iznāca pie viņa, un viņš lika tam kāpt ratos.

³⁴Un Ben-Hadads viņam sacīja: “Es tev atdošu pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, un Damaskā tu varēsi taisīt tirgus ielas, tāpat kā mans tēvs darīja Samarijā.” Tad Ahābs teica: “Ar šādu derību es tevi atlaižu.” Viņi noslēdza derību, un viņš to atlaida.

³⁵Kāds vīrs no praviešu dēliem Kunga vārdā teica otram: “Nu, sit man!” — bet tas liedzās sist.

³⁶Tad viņš tam sacīja: “Tādēļ ka tu neklausīji Kunga balsij, tiklīdz tu no manis aiziesi, tevi nogalēs lauva.” Kad tas aizgāja, lauva to notvēra un nogalēja.

³⁷Bet tas sastapa citu vīru un sacīja: “Nu, sit man!” Un tas vīrs viņam sita un ievainoja.

³⁸Tad pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā ar aizklātu seju.

³⁹Kad ķēniņš gāja garām, viņš sauca: “Tavs kalps gāja kaujā, un, redzi, kāds nāca un pieveda man gūstekni, sacīdams: sargā šo vīru, ja viņš pazudīs, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā vai arī tev būs jāmaksā talants sudraba, —

⁴⁰bet, kamēr tavs kalps rīkojās, tikmēr tas pazuda.” Israēla ķēniņš viņam sacīja: “Lai tavs spriedums ir tāds, kā tu saki!”

⁴¹Tad viņš steigšus norāva aizsegu, un Israēla ķēniņš pazina, ka tas ir viens no praviešiem.

⁴²Un tas sacīja: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu atlaidi manis nolādētu vīru, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā un tava tauta — viņa tautas vietā!”

⁴³Un Israēla ķēniņš gāja uz savu namu drūms un saīdzis un nonāca Samarijā.