Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Judith 7 Bible Online

Judith 7 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Judith 7

¹Nākamajā dienā Holoferns pavēlēja visam savam karaspēkam un saviem sabiedrotajiem, kas bija pievienojušies viņam, virzīties uz Betuliju un ieņemt pārejas uz kalnieni un sākt karu pret israēliešiem.

²Tajā dienā visi karojošie vīri cēlās karam un karaspēkā bija pavisam simt septiņdesmit tūkstoši kājnieku un divpadsmit tūkstoši jātnieku, neskaitot vezumniekus un kājniekus, kas ar tiem, un to skaits arī bija ļoti liels.

³Un viņi izveidoja aplenkuma nometni ielejā Betulijas tuvumā pie avota un izvietojās garumā no Dotaimas līdz Belbaimai un platumā no Betulijas līdz Kiamonai, kas ir pretī Esdrelonai.

⁴Kad israēlieši ieraudzīja viņu daudzumu, viņi ļoti pārbijās un ikviens krita uz sava vaiga: “Tagad viņi nomīdīs visu zemi, un nedz augstie kalni, nedz ielejas, nedz pakalni neizturēs viņu smagumu.”

⁵Paņēmuši katrs savus kara rīkus un aizdedzinājuši ugunis nocietinājumu torņos, tie palika sardzē visu to nakti.

⁶Nākamajā dienā Holoferns izveda visu savu kavalēriju, lai israēlieši, kas bija Betulijā, to ieraudzītu.

⁷Holoferns izpētīja pieejas pilsētai, apstaigāja ūdens avotus un sagrāba tos savās rokās, novietojot tur kareivju apsardzi, un pats atgriezās nometnē pie saviem ļaudīm.

⁸Tad pie viņa atnāca visi ēsaviešu virsnieki un moābiešu vadoņi, un piejūras ļaužu pulkveži un sacīja:

⁹“Uzklausi, mūsu valdniek, mūsu vārdu, lai tavos spēkos nebūtu zaudējumu.

¹⁰Israēliešu tauta nepaļaujas uz saviem šķēpiem, bet uz kalnu stāvumu, kuros viņi iemitinājušies, jo nav viegli uzkāpt viņu kalnu korēs.

¹¹Un tagad, valdniek, nekaro pret viņiem kā parasti kaujas ierindās, un no tavas tautas nekritīs ne vīrs.

¹²Paliec uz vietas savos aplenkuma nocietinājumos, pasargājot ik vīru no tava karaspēka. Lai tikai tavi kalpi tur sagrābtus ūdens avotus, kas izplūst kalna pakājē,

¹³jo no šejienes tiek apgādāti ar ūdeni visi Betulijas iedzīvotāji, un viņus nogalinās slāpes, un viņi atdos savu pilsētu, un mēs un mūsu tauta uzkāpsim tuvākajās kalnu korēs un nocietināsimies priekšposteņos, neļaujot ne vīram iziet no nometnes.

¹⁴Un viņi ļims no bada, gan viņu sievas, gan viņu bērni, un, pirms zobens nāks pār viņiem, tie gulēs beigti savu mitekļu ielās.

¹⁵Tā tu viņiem atdosi ļaunu atmaksu par to, ka viņi sacēlās pret tevi un negāja tev pretī ar mieru.”

¹⁶Un viņu vārdi patika Holofernam un visiem viņa kalpotājiem, un viņš sāka rīkoties, kā bija runājuši.

¹⁷Un izgāja amoniešu pulks un ar viņiem pieci tūkstoši asīriešu un izveidoja nometni ielejā, un pārņēma savā varā israēliešu ūdens avotus un strautus.

¹⁸Un ēsavieši un amonieši uzkāpa kalnienē un nocietinājās uz tās pretī Dotaimai. Daļu savējo viņi nosūtīja uz dienvidiem un austrumiem pret Egrebelu, kas ir Husas tuvumā pie Mohmura strauta. Bet pārējais asīriešu karaspēks izvietojās nometnē līdzenumā un nosedza visu zemes virsu, un viņu teltis un apgādes vezumi ar lielu daudzumu ļaužu pletās lielā plašumā.

¹⁹Tad israēlieši sauca uz savu Dievu pēc palīdzības, jo viņu gars zaudēja drosmi, tādēļ ka visi viņu ienaidnieki bija viņus aplenkuši un nebija iespējams aizbēgt no viņu vidus.

²⁰Un tā viss asīriešu aplenkums — viņu kājnieki un kararati, un jātnieki — iekļāva viņus jau trīsdesmit četras dienas, un visiem Betulijas iedzīvotājiem beidzās ūdens visos traukos,

²¹un dīķi bija iztukšoti, un ūdens, ka viņi būtu padzēruši, nepietika nevienu dienu, jo dzert deva ierobežotā daudzumā.

²²Viņu bērni zaudēja dūšu, un sievas un jaunieši izdēdēja no slāpēm un krita pilsētas ielās un vārtu ejās, jo viņos nebija vairs spēka.

²³Tad visa tauta sapulcējās pie Ozijas un pilsētas valdniekiem un kliedza skaļā balsī visu vecajo priekšā:

²⁴“Lai izšķir Dievs starp mums un jums! Jūs esat izdarījuši lielu ļaunumu mums, ka negājāt ar miera sarunām pie asīriešiem.

²⁵Un tagad mums vairs nav pie kā glābties, bet mums ir tikai atlicis no slāpēm un pilnīgā spēku izsīkumā nokrist viņu priekšā, jo Dievs mūs ir nodevis viņu rokās.

²⁶Un tagad sauciet uz viņiem. Atdodiet pilsētu Holoferna ļaudīm un visam viņa karaspēkam izlaupīšanai,

²⁷jo mums būs labāk, ka kļūstam viņiem par laupījumu. Mēs gan būsim viņu vergi, bet mūsu dvēsele būs dzīva, un mēs neskatīsim savām acīm mūsu zīdaiņu nāvi un mūsu sievas un mūsu bērnus izlaižam garu.

²⁸Mēs piesaucam debesis un zemi jums par lieciniekiem un mūsu Dievu un Kungu, mūsu Tēvu, kas notiesā mūs par mūsu grēkiem un par mūsu tēvu grēkiem — kaut viņš vēl to, par ko runājām, nedarītu tieši šodien!”

²⁹Un viscaur tautas sapulcē visi lielā vienprātībā sāka vaimanāt un skaļā balsī sauca palīgā Kungu Dievu.

³⁰Tad Ozija viņus uzrunāja: “Saņemieties, brāļi, izturiet vēl tikai piecas dienas, kurās mūsu Kungs Dievs pagriezīs uz mums savu žēlastību, jo viņš mūs nepametīs.

³¹Bet, ja šīs dienas paies un mums palīdzība nenāks, es darīšu tā, kā jūs sakāt.”

³²Un viņš izklīdināja tautu pa saviem posteņiem pilsētā, gan uz mūriem, gan aizsargtorņiem, un viņi aizgāja, pirms tam nosūtījuši sievas un bērnus uz mājām, un visi pilsētā bija lielā nospiestībā.