Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Psalmi 78 Bible Online

Psalmi 78 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Psalmi 78

¹Āsāfa psalms[124]. Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā! Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku!

² Atvēršu līdzībām muti, stāstīšu mīklas no senseniem laikiem,

³ko esam dzirdējuši un turam prātā, kā mūsu tēvi mums stāstījuši.

⁴Mēs neslēpsim no viņu dēliem, izstāstīsim nākamai audzei Kunga slavu un viņa varu, un brīnumus, ko viņš darījis.

⁵Viņš noteica liecību Jēkabā un bauslību nolika Israēlam, un pavēlēja mūsu tēviem, lai tie māca to saviem dēliem,

⁶lai zina nākamā audze — dēli, kas vēl tikai dzims, lai aug un izstāsta saviem dēliem —

⁷ka tie paļaujas uz Dievu un neaizmirst Dieva darbus, un ievēro viņa baušļus,

⁸lai nav tādi kā viņu tēvi — spītnieku un dumpinieku audze, audze ar gļēvām sirdīm, kuras gars nebija uzticīgs Dievam.

⁹Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji, apcirtās bēgt sadursmes dienā —

¹⁰tie lauza derību ar Dievu, viņa bauslībā atteicās staigāt

¹¹un aizmirsa viņa darbus un brīnumus, ko viņš tiem rādījis.

¹² Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu Ēģiptes zemē, Coanas laukā —

¹³ viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri, uzmetis ūdeņus kā gubu,

¹⁴ un veda tos dienā mākonim līdzi un visu nakti uguns gaismā,

¹⁵ un šķēla klintis tuksnesī, un dzirdīja kā no dzīles — papilnam,

¹⁶un izdzina strūklas no klints, un ūdeņiem lika tecēt kā upēm.

¹⁷Bet atkal tie grēkoja pret viņu, izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto,

¹⁸ tīšām tie pārbaudīja Dievu — tie prasīja ēst, kas tiem kāro,

¹⁹tie izrunājās pret Dievu, tie teica: vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu?

²⁰Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens un straumes vēlās; vai arī maizi viņš jaudās dot, vai sagādās gaļu savai tautai? —

²¹Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas sacēlās pret Israēlu,

²²jo tie neticēja Dievam un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs!

²³Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā un debesu durvis atdarīja,

²⁴ viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst, un debesu labību deva tiem.

²⁵Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, — viņš barību sūtīja tiem papilnam,

²⁶viņš izdzina austreni debesīs, viņa spēks izlaida dienvidvēju,

²⁷viņš lika gaļai kā pīšļiem birt un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm.

²⁸Viņš lika tiem krist viņu nometnē ap viņu mitekļiem,

²⁹viņi ēda un pieēdās ļoti — ko tie kāroja, viņš tiem deva!

³⁰Pirms tie atrāvās no sava kāruma — vēl ēdiens tiem mutē — ,

³¹Dieva dusmas cēlās pret tiem, un viņš kāva brangākos no tiem, Israēla jaunekļus gāza zemē.

³²Vienalga, tie grēkoja vēl, tie nenoticēja viņa brīnumiem!

³³Viņš lika to dienām pazust dvesmā un to gadiem — baismā!

³⁴Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa — tie atgriezās un meklēja Dievu,

³⁵tie atcerējās, ka Dievs — viņu klints, ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs.

³⁶Bet tie vīla viņu savām mutēm, un savām mēlēm tie meloja viņam,

³⁷ to sirdis nebija viņam drošas, tie nebija uzticīgi viņa derībai,

³⁸bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu un neizpostīja. Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas un nedeva vaļu visam naidam!

³⁹Viņš atcerējās, ka tie ir miesa — vējš, kas aizskrien un neatgriežas!

⁴⁰Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī, sāpināja viņu tukšatnē!

⁴¹Jau atkal tie pārbaudīja Dievu, Israēla svēto tie apšaubīja,

⁴²tie neatcerējās viņa roku, kas reiz tos atpirka no naidnieka,

⁴³kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes un savas mīklas Coanas laukā.

⁴⁴ Viņš pārvērta asinīs turienes teces, ka no savām straumēm tie nedabū dzert,

⁴⁵ tiem uzlaida spietu, kas tos ēda, un vardes, kas tos izpostīja,

⁴⁶ atdeva spradžiem viņu ražu un viņu pūliņus siseņiem,

⁴⁷ ar krusu nokāva viņu vīnadēstus un viņu vīģu kokus ar salnu,

⁴⁸nodeva krusai viņu lopus un viņu ganāmpulkus zibeņiem,

⁴⁹uzlaida tiem savu dusmu svelmi — naidu, niknumu un postu — ļaunuma vēstnešu pulku,

⁵⁰sataisīja ceļu savām dusmām, neaiztaupīja tos nāvei, viņu dzīvības sadzina mērim,

⁵¹ kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē — vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!

⁵² Viņš dzina kā avis savu tautu, veda to tuksnesī kā ganāmpulku,

⁵³ vadīja tos droši, un tie nebijās, bet to naidniekus pārklāja jūra.

⁵⁴ Viņš ieveda tos savās svētajās robežās, pie kalna, ko guva viņa labā roka,

⁵⁵ viņš izdzina tautas to priekšā, ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu, teltīs nometināja Israēla ciltis.

⁵⁶ Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu un dumpojās pret viņu, viņa liecības neņēma vērā —

⁵⁷tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi, tie atspruka kā vaļīgs loks!

⁵⁸Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm, ar saviem elkiem tie viņu kaitināja —

⁵⁹izdzirda Dievs un apskaitās, un pavisam atmeta Israēlu!

⁶⁰ Viņš pameta savu mājokli Šīlo — telti, kur viņš mita cilvēku vidū,

⁶¹ viņš atdeva gūstā savu spēku un savu godību naidnieka rokā,

⁶²viņš sadzina zobenam savu tautu, uz savu mantojumu viņš saniknojās.

⁶³To jaunekļus aprija uguns, to jaunavām nebija kāzu dziesmu,

⁶⁴to priesteri krita no šķēpa, to atraitnēm nebija raudu dziesmu.

⁶⁵Un modās Kungs kā no miega, kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā,

⁶⁶savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem — mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem!

⁶⁷Viņš atmeta Jāzepa telti un Efraima cilti neizraudzījās —

⁶⁸viņš izraudzījās Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kuru viņš mīl,

⁶⁹viņš cēla sev svētnīcu — kā debesis augstu, kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis,

⁷⁰ viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu un ņēma to no avju aplokiem,

⁷¹no avju takām viņš to atveda ganīt Jēkabu, viņa tautu, un Israēlu, viņa mantojumu,

⁷²tas viņus ganīja ar krietnu sirdi un ar prasmīgu roku vadīja viņus.