Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Wisdom of Solomon 14 Bible Online

Wisdom of Solomon 14 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Wisdom of Solomon 14

¹Vai arī — jūrā pošoties un grasīdamies šķērsot nevaldāmas bangas, cits piesauc koka gabalu, kas trauslāks vēl par kuģi, kurā brauc;

²jo tas gan darināts, lai gūtu peļņu, bet gudrība to būvējusi, lietpratēja,

³un tava apredzība, Tēvs, ir tā, kas vada stūri. Pat jūrā tu esi izklājis ceļu un drošu taku bangās,

⁴tā rādīdams, ka visās briesmās izglābt spēj, un tādēļ ceļā doties var pat nepieredzējušais.

⁵Turklāt tu vēlies, lai tavas gudrības veikums nepaliktu bez augļiem; tādēļ cilvēki uztic dzīvību pat nieka kokam un, ar plostu šķērsojot bangu vālus, izglābjas.

⁶Tā arī aizsākumos, kad lepnie milzeņi gāja bojā, pasaules cerība, patvērusies uz plosta, ko stūrējot vadīja tava roka, saglabāja nākamībai jaunas paaudzes sēklu.

⁷Lai svētīts koks, ar kuru īstenojas taisnīgums!

⁸Bet rokām darinātais lai ir nolādēts — gan pats, gan tas, kurš to ir gatavojis: viens tādēļ, ka to darinājis, bet otrs — ka, būdams iznīcīgs, dēvēts par dievu.

⁹Gan bezdievīgais Dievam nīstams, gan viņa bezdievīgums;

¹⁰gan darinātāju, gan darināto — abus gaida sods,

¹¹kas tādēļ piemeklēs arī cittautiešu elkus, jo tie no Dieva radītā ir kļuvuši par riebeklību, par slazdu cilvēku dvēselēm, nesaprātīgo kājām par cilpu.

¹²Tādēļ ka laulības pārkāpšana sākās ar domu par elkiem, to izdomāšana izpostīja dzīvību.

¹³Nedz iesākumā tādi bija, nedz mūžībā būs —

¹⁴tukšas cilvēku iedomas dēļ pasaulē nākuši, drīz vien tiem paredzēts gals.

¹⁵Kāds tēvs, pāragru sēru mākts par savu priekšlaicīgi laupītu bērnu, darināja viņa atveidu; un to, kas iepriekš bija tikai miris cilvēks, tagad godināja kā dievu un atstāja padotajiem mantojumā iesvētīto noslēpumus un ritus.

¹⁶Bezdievīgā ieraža ar laiku auga spēkā. To sāka ievērot kā likumu, un pēc patvaldnieka rīkojumiem grebtos tēlus dievbijīgi godināja.

¹⁷Ļaudis, kas, tālu dzīvojot, nespēja godināt valdnieku pašu, tālo attēlojot vaigā, darināja visiem redzamu godinātā atveidu, lai ar savu dedzību klāt neesošajam kā klātesošam glaimotu.

¹⁸Amatnieka godkārība rosināja arī nezinātājus vēl vairāk izplatīt šo svētbijīgo godāšanu,

¹⁹jo, vēlēdamies valdītājam drīzāk izpatikt, ar savu prasmi tas pielāgoja daiļāku atveidu viņa tēlam,

²⁰bet ļaužu pūļi, darba dailes vilināti, to, kuru nesen godāja kā cilvēku, par pielūdzamu tagad uzskatīja.

²¹Un pasaulei par slazdu kļuva tas, ka, nelaimei vai patvaldnieka varai vergodami, ļaudis vārdu, kurā nevar dalīties ar citiem, deva koka gabalam vai akmenim.

²²Un vēl par maz tiem bija Dieva pazīšanā maldīties, bet, dzīvojot lielā nezināšanas kurinātā karā, viņi sveic kā mieru tik milzīgu ļaunumu,

²³proti, to, ka savos ritos, kur bērnus slepkavo, vai slēgtās noslēpumu svinībās, vai trakulīgās dzīrēs pēc svešiem priekšrakstiem

²⁴tie dzīves skaidrību un laulības šķīstumu zaudē, no slēpņa uzbrūkot, viens otru nonāvē vai pakļauj rūgtām ciešanām, ielaužoties cita laulībā;

²⁵ka visu savstarpējā sajaukumā noteic asinis un slepkavības, zagšana un viltus, samaitātība un neuzticamība, kūdīšana, nepatiesi zvēresti,

²⁶satraukums krietno vidū, nepateicība, dvēseļu sagandēšana, samainīšanās dzimumiem, sajukums laulībās, laulības pārkāpšana un izlaidība.

²⁷Jo vārdā neminamu elku dievināšana ir visa ļaunā aizsākums, pamats un kalngals,

²⁸bet ļauna darītāji vai nu līksmodami trako, vai melodami pravieto, — vai netaisni dzīvo, vai arī bārstās nepatiesiem zvērestiem,

²⁹jo, nedzīvajiem elkiem uzticēdamies, nekādas nelaimes tie, nepatiesi zvērot, nebaidās.

³⁰Taču abu iemeslu dēļ viņus taisnība vajās: gan tādēļ, ka, veltoties elkiem, ļauni sprieda par Dievu, gan tādēļ, ka, svētbijību nicinot, netaisni ar viltu zvērējuši;

³¹jo ne jau zvērot piesauktā spēks, bet grēciniekiem paredzētā taisnība ir tā, kas vienmēr soda netaisnīgo pārkāpumus.