Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Wisdom of Solomon 17 Bible Online

Wisdom of Solomon 17 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Wisdom of Solomon 17

¹Diži ir tavi spriedumi, nav viegli skaidrojami, redzi, tādēļ nemācītie maldījās.

²Domādami, ka ir apspieduši svēto tautu, viņi paši, kuriem bauslības nav, no mūžīgās apredzības bēgot, savu pajumšu gūstā bija sagūluši, tumsas savažoti, dziļas un ilgas nakts dzelžos sakaltām kājām,

³jo viņi, kas bija iedomājušies, ka nespodrs nemiņas aizkars slēps slepenos grēkus, tika izklīdināti, pārbijušies un satraukti, ieraugot rēgus.

⁴Pat visapslēptākajās pakaktēs glābjoties, viņi nepaglābās no bailēm, šausma skandoņa šķindot tos apņēma, vaiksti rādījās nomāktiem vaigiem, bez smaida.

⁵Tik stipras uguns nebija, kas spētu gaismot. Spulgo zvaigžņu liesmas neuzdrīkstējās apmirdzēt drūmo nakti.

⁶Vien drausmu pilna guns, neviena neiedegta, izcauri plaikšņodama, viņiem parādījās; bet šāda nebijuša skata šausminātiem redzamais šķita vēl ļaunāks.

⁷Burvestību mākai nesekmējās māņi; lepnais padoms pieredzēja kaunu:

⁸tie, kuri bailes un nemieru solījās izdzīt no sirgstošās dvēseles, paši sirga ar smieklīgām izbailēm.

⁹Lai gan nekas briesmīgs tos nebiedēja, jau kukaiņu garāmiešanas vien un rāpuļu švīkstoņas iztramdīti, viņi, vai mirstot aiz bailēm, uzlūkot liedzās pat gaisu, no kā nekur nevar izvairīties.

¹⁰Tik ļoti gļēvs ir ļaunums, ko paša liecība tiesā, ko sirdsapziņas mocītu, pavada nospiedošais,

¹¹jo bailes jau nav nekas cits kā vien prāta spēju atteikšanās palīdzēt.

¹²Jo mazāk var apjaust to, kas sagaidāms, jo draudīgāka šķiet neziņa, kas mokām pamatā.

¹³Un tā šajā patiesi bezspēcīgajā naktī, kas augšup kāpa no visdziļākajiem bezspēcīgās mirušo valstības ielokiem, vienu un to pašu miegu viņi gulēja,

¹⁴te baisu rēgu vajāti, te, dvēseles spēkiem atstājoties, spēju kustēties zaudējuši, jo pāri tiem vēlās pēkšņas un negaidītas bailes.

¹⁵Un ieslodzīts cietumā — ne no dzelzs darinātā — tā tika uzraudzīts ikviens, lai kur ar nokritīs.

¹⁶Vai zemniekam, negaidot pārsteigtam, vai ganam vai rokpelnim, smagi strādājot vientuļā laukā, ikvienam vajadzēja ļauties nenovēršamajam,

¹⁷jo vienas un tās pašas tumsas važas visus sasaistīja. Vai tas bija stabulētājs vējš, vai putnu daiļskanīgās balsis izplestajos zaros, vai ūdens, aizdunot ar sparu,

¹⁸vai brūkošu klinšu raupjā dārdoņa, vai neredzams skrējiens, dzīvniekiem aizlēkšojot, vai visnegantāko zvēru rēkoņa, no kalnu iedobumiem atsviezdamās atbalss — viss, drausmi biedējošs, spēju kustēties laupīja.

¹⁹Spožas gaismas apspīdēta, visa pasaule nodevās saviem darbiem,

²⁰bet viņiem vienīgajiem pāri klājās smaga nakts — tās tumsas ataina, kas bija ceļā tos ieskaut, un viņi paši sev bija vēl nepanesamāki par tumsu!