Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Wisdom of Solomon 18 Bible Online

Wisdom of Solomon 18 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Wisdom of Solomon 18

¹Gaisma turpretim jo spoža bija taviem svētajiem, kuru balsis viņi dzirdēja, aprises neredzot, un kurus teica svētlaimīgus, jo tie nebija cietuši,

²kuriem pateicās, jo tie neatdarīja par netaisnībām, un kuriem lūdza piedošanu par domstarpībām[12].

³Viņus tu apgādāji ar gluži ko citu: ar liesmojošu uguns stabu — vadoni nezināmajā ceļā, ar tiesību ievērotājas svešatnes saudzīgo sauli.

⁴Turpretim zaudēt gaismu un nonākt cietumā tik tiešām bija pelnījuši tie, kas ieslodzījumā turēja tavus dēlus, ar kuru starpniecību pasaulei bija jāsaņem dāvanā bauslības neiznīcīgā gaisma.

⁵Un tiem, kas lēma nāvei vēl runāt nespējīgos svēto bērnus — viens vienīgs izliktenis izglābās — par sodu nolaupīji viņējos, it visus iznīcinot nevaldāmos ūdeņos.

⁶Jau iepriekš mūsu tēviem bija zināma šī nakts, lai, droši zinot solījumus, uz kuriem paļāvās, tie smeltos drosmi[13].

⁷Taisnīgo glābiņš, naidnieku bojāeja — gan vienu, gan otru gaidīja tava tauta;

⁸ar ko tu pretiniekus sodīji, ar to mūs aicinādams godā cēli.

⁹Slepus svētie bērni ziedoja upurī labo un, ieskandējuši svētās tēvu slavas dziesmas, vienprātīgi apņēmās sekot dievišķības likumam — vienlīdz dalīties kā labajā, tā briesmās.

¹⁰Iepretī skanēja naidnieku nevienbalsīgais kliedziens, atplūda par bērniem sērojošo žēlabainās vaimanas;

¹¹ar vienu mēru tika pārmācīts gan vergs, gan saimnieks, ko cieta vienkāršs cilvēks, cieta valdnieks.

¹²Vienā un tai pašā nāvē mirušo visiem bija bez skaita; lai apbedītu, nepietika dzīvo, jo vienā mirklī iznīka to visvērtīgākā paaudze.

¹³Kas it visam bija atteikušies ticēt burvestību dēļ, tie, pirmdzimtajiem ejot bojā, atzina tavu tautu par Dieva dēlu.

¹⁴Jo, kad visu bija pārņēmis rāms klusums un nakts līdz pusei bija aizsteigusies savā gaitā,

¹⁵no debesīm — no ķēnišķā troņa lejup lecot, tavs visvarenais Vārds — skaudrs cīnītājs — ieradās postam lemtās zemes vidū

¹⁶ar asu zobenu — ar tavu vienlīdz taisnprātīgo rīkojumu un, stāvot uz zemes, debesis skardams, piepildīja visu ar nāvi.

¹⁷Baisas murgu ainas viņus tūdaļ satrauca un pārņēma negaidītas izbailes,

¹⁸un visi, kur kurais izsvaidīti, pa pusei miruši, pauda iemeslu, kādēļ mirst,

¹⁹ko, viņus iztrūcinot, bija atklājuši sapņi, lai viņi neaizietu bojā, nezinot, kādēļ tik ļoti cieš.

²⁰Un, lai gan arī taisnīgie pieredzēja nāves skārienu, lai gan liels bija tuksnesī nokauto skaits, dusmas neieilga,

²¹jo atsteidzies ar saviem kalpošanas ieročiem lūgšanu un samierināšanas vīraku — nevainojams vīrs cīnījās viņu labā. Stājies pretī niknumam viņš nelaimi apturēja, pierādot, ka ir tavs kalps.

²²Nevis ar miesas spēku vai ieroču tvirtumu viņš nedienu[14] veica, bet gan, pieminot ar tēviem slēgto derību un zvērestus, viņš pakļāva sodītāju.

²³Kad jau kaudzēm cits pār citu bija sakrituši mirušie, viņš, vidū nostājies, triecienu atvairīja, pušu cirta ceļu pie dzīvajiem.

²⁴Uz viņa ietērpa, kas sniedzās līdz pat kāju pēdām, — visa pasaule, un tēvu godība — uz četrās rindās izkārtotā dārgakmeņu kaluma, uz diadēmas galvā — tavs diženums.

²⁵Tā visa priekšā atkāpās un bijās izdeldētājs. Tiem bija diezgan dusmas vienreiz piedzīvot.