Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Jeremijas 4 Bible Online

Jeremijas 4 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Jeremijas 4

¹“Israēl! Ja gribi nākt atpakaļ,” saka Kungs, “nāc pie manis! Un, ja tu novāksi savus dievekļus prom no manis, tev nebūs jābēguļo!

²Ja tu zvērēsi: dzīvs Kungs! — ar patiesību, ar tiesu, ar taisnību, tad viņš būs svētība tautām un viņš būs to slava!”

³Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei: “Uzplēsiet jaunu atmatu un nesējiet ērkšķos!

⁴Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie, apgraizieties Kungam! Nost jūsu sirds priekšādu! Kamēr neizlaužas manas dusmas kā uguns, kā degsme, ko nenodzēst, — jūsu ļauno darbu dēļ.”

⁵Stāstiet Jūdā un sakiet, lai sadzird Jeruzālemē, pūtiet ragu pār visu zemi, sauciet jo skaļi un sakiet: “Pulcējamies un ejam uz nocietinātām pilsētām!”

⁶Paceliet Ciānā karogu! Tverieties, nestāviet! Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu un lielu postu!

⁷Lauva no biezokņa iznācis, tautu nīdētājs devies karā, iznācis no savas vietas, lai izdeldētu tavu zemi, tavas pilsētas nopostītu, ka neviens tur vairs nedzīvo.

⁸Tādēļ jozieties maisu, vaimanājiet un kauciet, jo mums neiet secen Kunga dusmu kvēle.

⁹“Tajā dienā būs tā,” saka Kungs, “nodrebēs ķēniņa sirds un augstmaņu sirdis, priesteri apstulbs un pravieši paliks mēmi!”

¹⁰Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tiešām tu esi viltin vīlis šo tautu un Jeruzālemi, sacīdams: jums būs miers! — Bet zobens jau dzīvību skar!”

¹¹Tajā laikā teiks šai tautai un Jeruzālemei: “Svelošs pakalnu vējš manai tautmeitai tuksnesī pretī — ne sijāt, ne vētīt.

¹²Pārlieku liels vējš nāk pār mani, — nu gan es runāšu tiesā pret viņiem!”

¹³Redzi, viņš kā mākonis ceļas, kā viesulis viņa rati, viņa zirgi par ērgļiem ātrāki! Vai! mums — mēs pagalam!

¹⁴Jeruzāleme, mazgā no ļaunuma savu sirdi, ka tu tiktu glābta! Cik ilgi vēl tu turēsies pie savām grēka domām?

¹⁵Jo balss vēstī no Dāna, sauc par nelaimi no Efraima kalna.

¹⁶Brīdini tautas: “Redzi! Lai dzird Jeruzālemē: no tālas zemes nāk lencēji, tie ceļ savu balsi pret Jūdas pilsētām!

¹⁷Kā lauka sargi viņi tai apkārt, jo pret mani tā spītējās, saka Kungs,

¹⁸to tev nodara tas, ko tu dari un kur tu staigā, tas ir tavs ļaunums — jo rūgts, jo sniedz tev līdz sirdij.”

¹⁹Iekšas man, iekšas man ļogās — manas sirds mūri! Sitas man sirds, nevaru klusēt, jo mana dvēsele dzird raga skaņu un kaujas kliedzienus.

²⁰Posts nāk pār postu, jo dēd visa zeme! Pēkšņi noplēstas manas teltis, mirklī — manas telts aizkari!

²¹Cik ilgi vēl jāredz man karogs un jāklausās raga skaņās? —

²²Jo mana tauta ir muļķe, mani tā nepazīst, mani dēli ir stulbi, tie nesaprot, viņi ir gudri uz ļaunu, bet labu tie nezina. —

²³Es paraudzījos uz zemi, un redzi — viss sajucis! Un uz debesīm — tās bez gaismas!

²⁴Es paraudzījos kalnos, un redzi — tie grīļojās! Trīcēja visi pakalni!

²⁵Es paraudzījos, un redzi — ne cilvēka! Un visi debesu putni aizlaidušies!

²⁶Es paraudzījos, un redzi — leknā zeme jau tuksnesis! Un visas pilsētas noārdītas! Tāds savā dusmu kvēlē Kungs!

²⁷Jo tā saka Kungs: “Izpostījums būs pār visu zemi, bet pavisam to nepiebeigšu!

²⁸Tādēļ lai sēro zeme un melnē debesis augšā, jo es esmu teicis un nodomājis, man nebūs žēl, un es neatkāpšos!”

²⁹No jātnieku un loka šāvēju dunas bēg visa pilsēta, tie mūk mežā un klintīs rāpjas — pamesta visa pilsēta, neviens tur vairs nedzīvo.

³⁰Ko tu dari, izdeldētā? Kaut purpurā tērpies, kaut rotājies zelta rotām, kaut izkrāšļo acis, — velti tu taisies skaista! — tavi mīlnieki nicina tevi un pēc tavas dzīvības lūko!

³¹Es dzirdēju dzemdētājas balsi, kas pirmoreiz radību sāpēs, — tur sten Ciānas meita un stiepj savas rokas. Vai man! Mana dvēsele gurst slepkavu priekšā.