Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Hozejas 2 Bible Online

Hozejas 2 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Hozejas 2

¹Israēla dēli būs tādā skaitā kā smiltis jūrmalā — ne aplēst, ne saskaitīt! Un, ja jums teica: jūs neesat mana tauta, — tad tagad jums teiks: jūs esat dzīvā Dieva dēli!

²Jūdas dēli tiks sapulcēti kopā ar Israēla dēliem, tie iecels sev vienu par galveno un aizies no tās zemes — tad liela diena būs Jizreēlā!

³Sakiet saviem brāļiem: jūs — mana tauta, un savām māsām: nu apžēlotas!

⁴Strīdieties ar savu māti, strīdieties, jo viņa nav mana sieva un es neesmu viņas vīrs, — nost maucību, kas tai vaigā, un laulības pārkāpšanu, kas tai starp krūtīm!

⁵Ka es neizģērbju viņu kailu, ka nepadaru tādu kā dienā, kad dzima, ka nepataisu par tuksnesi, ka neiztaisu par izkaltušu zemi, ka nenonāvēju ar slāpēm!

⁶Viņas dēlus es neapžēlošu, jo tie ir maucības dēli,

⁷māte tiem ir maukojusi, kaunā viņus ieņēmusi, viņa taču teica: es sekošu saviem mīļākajiem, tiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un spirdzinājumus!

⁸Tādēļ, redzi, es likšu tai ceļā ērkšķus, es mūri uzmūrēšu, ka tā vairs neatradīs ceļu!

⁹Tad viņa savus mīļākos meklēs, bet nesatiks, lūkos pēc tiem, bet neatradīs, tad viņa teiks: es iešu atpakaļ pie sava pirmā vīra, jo tad man bija labāk nekā tagad!

¹⁰Viņa jau nezināja, ka es tai esmu devis maizi, jaunvīnu un jauno eļļu un jo krietni zelta un sudraba, bet viņi to veltīja Baalam!

¹¹Tādēļ es atgriezīšos un paņemšu savu maizi, kad pienāks laiks, un savu jaunvīnu, kad būs tā laiks, atņemšu viņai savu vilnu un linus, ar ko viņa sedz savu kailumu!

¹²Un nu es atkailināšu viņas augumu tās mīļāko acu priekšā, neviens viņu neglābs no manas rokas!

¹³Es izbeigšu visus viņas priekus — jauna mēneša svētkus un sabatus, visas viņas svinēšanas!

¹⁴Es izdeldēšu viņas vīnakokus un vīģes kokus, par ko tā teica: tos man mīļākie dāvinājuši! — Es tos par mežu pataisīšu, un tos aprīs lauka zvēri!

¹⁵Es viņu piemeklēšu par dienām, kad tā kvēpināja baāliem — riņķiem un rotām apkārusies, skrēja mīļākajiem pakaļ, bet mani aizmirsa! — saka Kungs.

¹⁶Tādēļ, redzi, es viņu aizvilināšu, aizvedīšu tuksnesī un uzrunāšu tās sirdi!

¹⁷Tur es viņai došu vīnadārzus, un Āhoras[5] ieleja kļūs par cerību vārtiem, tur viņa atsauksies man kā savā jaunībā, kā tad, kad devās projām no Ēģiptes zemes!

¹⁸Tajā dienā būs tā, saka Kungs, tu sauksi man: mans vīrs! Vairs nesauksi: mans Baals!

¹⁹Tad es atraušu baālu vārdus no viņas mutes, un to vārdi vairs netiks pieminēti!

²⁰Todien es slēgšu ar jums derību: ar lauka zvēriem, ar debesu putniem un zemes rāpuļiem! Loku, zobenu un karu uz zemes es sadragāšu un noglabāšu drošībā!

²¹Es tevi iemantošu uz mūžiem, un tu iemantosi mani — taisnībā un tiesā, žēlastībā un žēlsirdībā!

²²Es tevi ticībā iemantošu, un tu pazīsi Kungu!

²³Tajā dienā būs tā — es atbildēšu, saka Kungs, es atbildēšu debesīm, un tās atbildēs zemei,

²⁴un zeme atbildēs ar maizi, jaunvīnu un jauno eļļu — tā atbildēs Jizreēlā!

²⁵Tā es sēšu savā zemē un apžēlošu Lo-Ruhāmu[6], un Lo-Ammī[7] teikšu: tu — mana tauta, un tā man atbildēs: mans Dievs!”