Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 4. Mozus 11 Bible Online

4. Mozus 11 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

4. Mozus 11

¹Bet, tiklīdz tauta sāka nelāgi vaimanāt, lai Kungs to dzirdētu, Kungs to izdzirdēja — tad iedegās viņa dusmas, Kunga uguns uzliesmoja starp tiem un sāka rīt nometni no viena stūra.

²Tad tauta brēca uz Mozu, un Mozus lūdzās Kungu, un uguns mitējās.

³To vietu nosauca vārdā Tabēra[1], jo tur aizdegās Kunga uguns.

⁴Un salašņas, kas tur bija, sāka visu ko kārot, un Israēla dēli atkal sāka gausties un teica: “Kas mūs paēdinās ar gaļu?

⁵Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus!

⁶Tagad mēs esam novārguši, nav nekā, tik manna mums acu priekšā!”

⁷Manna bija kā koriandra sēklas, kā sveķi.

⁸Ļaudis klaiņoja apkārt, vāca to un mala dzirnavās vai sagrūda piestā, vārīja podos vai gatavoja no tās cepumus, un to garša bija kā eļļas cepumiem.

⁹Kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad kopā ar to nokrita arī manna.

¹⁰Un Mozus dzirdēja, ka tautā raud ik ģimene, katrs pie savas telts durvīm, — tad Kunga dusmas iedegās jo stipri, un Mozus bija sarūgtināts.

¹¹Mozus teica Kungam: “Kāpēc tu esi bijis ļauns pret savu kalpu, kāpēc es neesmu guvis tavu vēlību? Tu man esi uzlicis visu šīs tautas nastu!

¹²Vai es visus šos ļaudis esmu ieņēmis, vai es tos dzemdēju, ka tu saki, lai nesu tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes zīdaini, — uz zemi, kuru tu esi zvērējis viņu tēviem?!

¹³No kurienes man gaļa, ko dot visiem šiem ļaudīm? Viņi raud un saka: dod mums gaļu, ko ēst!

¹⁴Es nevaru viens pats nest šos ļaudis, jo tie ir par smagu!

¹⁵Ja tu man tā dari, tad nokauj mani — ja esmu guvis tavu vēlību, lai es neredzu savu nelaimi!”

¹⁶Un Kungs teica Mozum: “Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecajie un tās uzraugi, un ved viņus uz Saiešanas telti un nostājies tur kopā ar tiem!

¹⁷Es nolaidīšos un runāšu tur ar tevi, un es ņemšu no Gara, kas ir pār tevi, un došu viņiem, un tie nesīs šīs tautas nastu kopā ar tevi, tev vairs nebūs tā jānes vienam.

¹⁸Tautai tu saki: svētieties rītdienai, un jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs raudājāt, Kungam dzirdot: kas mums dos ēst gaļu? Ēģiptē mums bija labi, — un Kungs jums dos ēst gaļu!

¹⁹Nevis vienu dienu jūs ēdīsiet un ne divas dienas, un ne piecas dienas, un ne desmit dienas, un ne divdesmit dienas,

²⁰bet gan veselu mēnesi, kamēr tā jums nāks pa degunu ārā un liksies pretīga, — tāpēc ka jūs atmetāt Kungu, kas bija ar jums, un raudājāt viņa priekšā, sacīdami: kāpēc mēs aizgājām no Ēģiptes?!”

²¹Un Mozus teica: “Seši simti tūkstošu ir kājnieku vien, pie kā es esmu, un tu saki: es viņiem došu gaļu, un viņi ēdīs veselu mēnesi! —

²²Vai viņiem tiks kautas avis un vērši, lai pietiktu, vai viņiem tiks nozvejotas visas jūras zivis, lai pietiktu?”

²³Un Kungs teica Mozum: “Vai Kunga roka īsāka kļuvusi? Tagad tu redzēsi, vai mani vārdi ir patiesi vai ne!”

²⁴Un Mozus iznāca ārā un stāstīja tautai, ko Kungs bija teicis, un viņš sapulcināja vīrus no tautas vecajiem un nostādīja viņus visapkārt teltij.

²⁵Kungs nolaidās mākonī un runāja ar viņu, un viņš ņēma Garu, kas bija pār Mozu, un deva to septiņdesmit vīriem, vecajiem, un, kad tiem tika gars, tie sāka pravietot un vairs nemitējās.

²⁶Bet divi vīri bija palikuši nometnē, vienu sauca Eldāds un otru — Mēdāds, un arī tiem tika gars, tie bija to septiņdesmit skaitā, bet uz telti nebija gājuši, un viņi pravietoja nometnē.

²⁷Un kāds zēns skrēja un stāstīja Mozum: “Eldāds un Mēdāds pravieto nometnē!”

²⁸Un Jozua, Nūna dēls, viens no viņa izvēlētajiem kalpiem, teica: “Mans kungs Mozu, aizliedz viņiem!”

²⁹Bet Mozus viņam teica: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!”

³⁰Un Mozus devās uz nometni kopā ar Israēla vecajiem.

³¹Tad pūta Kunga vējš, atnesa no jūras puses paipalas un nometa tās ap nometni, dienas gājumā vienā pusē un dienas gājumā otrā pusē, visapkārt nometnei, aptuveni divus elkoņus biezā kārtā virs zemes.

³²Un tauta gāja visu dienu un nakti un visu nākamo dienu un vāca paipalas. Tas, kurš savāca vismazāk, bija savācis desmit omerus. Viņi izklāja tās klājienā visapkārt nometnei.

³³Gaļa vēl nebija apēsta un bija tiem starp zobiem, kad iedegās Kunga dusmas uz tautu, un Kungs sita tautu ar jo smagu sodību.

³⁴To vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava[2], jo tur apraka tos, kas bija padevušies kārībai.

³⁵No Kibrot-Taavas tauta devās uz Hacērotu, un Hacērotā viņi apstājās.