Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1 Maccabees 4 Bible Online

1 Maccabees 4 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1 Maccabees 4

¹Tad Gorgijs ņēma piecus tūkstošus vīru un tūkstoš izlases jātnieku un ar šo karaspēku naktī cēlās,

²lai negaidot uzbruktu jūdu nometnei un tos sakautu; un kalna cietokšņa vīri rādīja tiem ceļu.

³Kad Jūda to izdzirdēja, viņš cēlās pats un viņa stiprie vīri, lai kautu ķēniņa karaspēku, kas bija Emmausā,

⁴kamēr ienaidnieka karaspēks bija projām no nometnes.

⁵Un Gorgijs naktī nonāca jūdu nometnē, bet nevienu neatrada; tad viņš devās tos meklēt kalnos, jo sacīja: “Tie bēg no mums.”

⁶Tanī pašā dienā rīta agrumā Jūda parādījās klajumā ar trīs tūkstošiem vīru, taču tie nebija tā bruņoti ar bruņām un zobeniem, kā tie būtu gribējuši.

⁷Tie ieraudzīja stipru un bruņās tērptu citu tautu karaspēku un jātnieku karaspēku tam visapkārt, tie visi bija labi sagatavoti cīņai.

⁸Tad Jūda sacīja vīriem, kas bija ar viņu: “Nebaidieties, ka viņu ir daudz, un nebaidieties no viņu uzbrukuma.

⁹Atcerieties, kā mūsu tēvi tika izglābti pie Sarkanās jūras, kad tos vajāja faraons ar savu karaspēku.

¹⁰Arī tagad sauksim uz to, kas debesīs, varbūt viņam būs labs prāts uz mums un viņš pieminēs derību ar mūsu tēviem un satrieks šodien šo karaspēku mūsu priekšā,

¹¹un atzīs visas tautas, ka Israēls ir izpircējs un glābējs.”

¹²Tad svešinieki pacēla savas acis un ieraudzīja, ka viņi tiem uzbrūk.

¹³Tie izgāja no nometnes, lai cīnītos, bet tie, kas bija ar Jūdu, sāka pūst taures.

¹⁴Karapulki sāka cīņu, un cittautieši tika sakauti un bēga uz līdzenumu.

¹⁵Bet visi pārējie krita no zobena, un israēlieši vajāja tos līdz Gezerai un līdz Idūmejas līdzenumiem, un līdz Azotai, un līdz Jamnijai; un krita viņiem trīs tūkstoši vīru.

¹⁶Kad Jūda un viņa karaspēks atgriezās no ienaidnieka vajāšanas,

¹⁷Jūda sacīja tautai: “Nedzenieties pēc laupījuma, mums priekšā vēl ir cīņa,

¹⁸un arī Gorgijs ar karaspēku ir uz šī kalna netālu no mums, bet stājieties pretī mūsu ienaidniekiem un cīnieties ar tiem, pēc tam varēsiet droši ņemt laupījumu.”

¹⁹Tiklīdz Jūda beidza runāt, parādījās karaspēka nodaļa, kas virzījās lejup pa kalnu;

²⁰tie ieraudzīja, ka viņu karaspēks ir spiests bēgt un nometne nodedzināta, jo dūmi, kas bija redzami, atklāja, kas noticis.

²¹To apjautuši, viņi ļoti izbijās, un, kad vēl redzēja Jūdas karaspēku līdzenumā gatavu cīņai,

²²tie visi aizbēga uz svešinieku[6] zemi.

²³Tad Jūda griezās atpakaļ, lai izlaupītu nometni, un tie ieguva daudz zelta un sudraba, zīda un purpura drēbes un lielu bagātību.

²⁴Pēc tam tie atgriezās, dziedādami un slavēdami to, kas debesīs, jo viņa žēlastība ir mūžīga.

²⁵Tā tajā dienā notika liela pestīšana Israēlam.

²⁶Bet tie, kas no svešiniekiem bija izglābušies, paziņoja Lisijam visu, kas noticis.

²⁷Kad viņš to dzirdēja, viņš izbijās un noskuma, ka nebija izdevies tas, ko viņš Israēlam bija gribējis nodarīt, un nebija noticis tas, ko ķēniņš bija pavēlējis.

²⁸Nākamajā gadā Lisijs sapulcināja sešdesmit tūkstošus izlases vīru un piecus tūkstošus jātnieku, lai varētu uzvarēt israēliešus.

²⁹Lisijs atnāca uz Idūmeju un uzcēla nometni Bēt-Cūrā, un tad tiem pretī iznāca Jūda ar desmit tūkstošiem vīru.

³⁰Viņš, ieraudzījis spēcīgo karaspēku, piesauca Dievu, sacīdams: “Slavēts esi tu, Israēla Pestītāj, kas satrieci varenā vīra uzbrukumu caur sava kalpa Dāvida roku un nodevi svešinieku nometni Jonatāna, Saula dēla, un viņa ieroču nesēja rokā!

³¹Tāpat arī nodod šo nometni Israēla tautas rokā, lai ienaidnieki tiek apkaunoti ar visu savu spēku un saviem jātniekiem.

³²Uzdzen viņiem bailes un liec izkust viņu paļāvībai uz saviem spēkiem, un tie tiks izšaubīti, lai tiktu satriekti.

³³Notriec tos gar zemi ar zobenu, kas rokā tiem, kas tevi mīl, tad slavēs tevi ar dziesmām visi, kas pazīst tavu vārdu!”

³⁴Tad abi karaspēki metās viens otram virsū, un Lisija karaspēkā krita gandrīz pieci tūkstoši vīru, un krita tie, kas stājās israēliešiem pretī[7].

³⁵Kad Lisijs redzēja, ka viņa karaspēka ierinda izjūk un ka tie, kas bija kopā ar Jūdu, ieguvuši drosmi un ir gatavi cīnīties godam uz dzīvību vai nāvi, viņš devās uz Antiohiju un nolīga tur vīrus, lai ar vēl lielāku karaspēku atkal dotos uz Jūdeju.

³⁶Bet Jūda un viņa brāļi sacīja: “Redzi, mūsu ienaidnieki ir satriekti, dosimies augšup šķīstīt svētnīcu un to atjaunot.”

³⁷Tad sanāca kopā viss karaspēks un devās augšup uz Ciānas kalnu.

³⁸Tie ieraudzīja svētnīcu izpostītu, altāri apgānītu, durvis sadedzinātas, pagalmus aizaugušus kā mežu, apaugušus kā kādu kalnu, un priesteru istabas nopostītas.

³⁹Un tie pārplēsa savas drēbes un šaustīja sevi, un gauži vaimanāja.

⁴⁰Tie krita uz sava vaiga, pūta taures un sauca uz debesīm.

⁴¹Tad Jūda izrīkoja vīrus, lai viņi, kamēr svētnīca tiks šķīstīta, karotu ar tiem, kas kalna cietoksnī.

⁴²Viņš iecēla arī dievbijīgus priesterus, kas bija dedzīgi bauslības lietās,

⁴³un tie šķīstīja svētnīcu un aiznesa sagānītos akmeņus uz nešķīstu vietu.

⁴⁴Tie apspriedās, ko darīt ar sadedzināmo upuru altāri, kas bija apgānīts,

⁴⁵un tiem ienāca prātā laba doma to noārdīt, lai tas nepaliek tiem par apkaunojumu, jo cittautieši bija to padarījuši nešķīstu; tā tie noārdīja šo altāri

⁴⁶un noglabāja akmeņus piemērotā vietā, līdz uzrastos pravietis, kurš varētu pateikt, ko ar tiem darīt.

⁴⁷Tad pēc bauslības tie ņēma neapstrādātus akmeņus un uzcēla jaunu altāri — tādu pašu, kāds bija iepriekšējais.

⁴⁸Tie iekārtoja arī svētnīcu un Dieva nama iekšpusi, iesvētīja tempļa pagalmus

⁴⁹un darināja jaunus svētos rīkus, tie ienesa templī gaismekli, kvēpināšanas altāri un galdu.

⁵⁰Tad tie kvēpināja uz kvēpināšanas altāra un iededza eļļas lukturīšus gaismeklī, un tie spīdēja templī.

⁵¹Tie nolika uz galda upurmaizes un uzkāra priekškarus. Tā viņi pabeidza visus darbus, ko darīja.

⁵²Simt četrdesmit astotā gada devītā mēneša (tas bija kislēva mēnesis) divdesmit piektajā dienā tie cēlās agri no rīta

⁵³un pēc bauslības pienesa upuri uz jaunā sadedzināmo upuru altāra, ko tie bija uzcēluši.

⁵⁴Tajā pašā laikā un tajā pašā dienā, kad reiz cittautieši to bija sagānījuši, tie atjaunoja altāri, dziedādami dziesmas, spēlēdami cītaras, arfas un cimboles.

⁵⁵Un visa tauta krita uz sava vaiga un pielūdza un slavēja to, kas debesīs, ka viņš bija devis visam labi izdoties.

⁵⁶Tie svinēja altāra atjaunošanu astoņas dienas, pienesa dedzināmos upurus ar prieku un upurēja pestīšanas un pateicības upurus.

⁵⁷Tie izgreznoja tempļa priekšpusi ar zelta vainagiem un vairogiem, atjaunoja vārtus un priesteru istabas un ierīkoja tām durvis.

⁵⁸Tā tautā cēlās lielas gaviles par to, ka tika novērsts apkaunojums, ko cittautieši bija darījuši.

⁵⁹Tad Jūda un viņa brāļi, un visa Israēla sapulce nolēma, ka turpmāk šīs altāra atjaunošanas dienas piemiņa gadu no gada būs ar gavilēm un līksmību jāsvin astoņas dienas, sākot ar kislēva mēneša divdesmit piekto dienu.

⁶⁰Tolaik tie arī uzbūvēja visapkārt Ciānas kalnam augstus nocietinājuma mūrus un varenus torņus, lai cittautieši, ja tie reiz ierastos, nevarētu tos samīt kā agrāk.

⁶¹Jūda pavēlēja arī tur izvietot karaspēku un nocietināt Bēt-Cūru, lai sargātu Ciānas kalnu un tauta būtu pasargāta pret Idūmeju.