Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1 Maccabees 5 Bible Online

1 Maccabees 5 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1 Maccabees 5

¹Un notika, kad cittautieši dzirdēja, ka ir uzcelts altāris un svētnīca atjaunota tāda, kāda tā bija iepriekš, tie ļoti sadusmojās

²un nolēma iznīdēt tos no Jēkaba dzimuma, kas dzīvoja viņu vidū; un tie sāka galināt un slepkavot.

³Tad Jūda karoja pret Ēsava dēliem, kas Idūmejā pie Akrabatas, jo tie bija aplenkuši Israēlu, un guva pār tiem lielu uzvaru, pazemoja un aplaupīja tos.

⁴Tā viņš pieminēja ļaundarības Baiana dēliem, kas bija Israēla tautai par slazdu un valgu, tiem uzglūnēdami uz ceļiem.

⁵Viņš tos iesprostoja torņos, ielauzās pie tiem un, tos nolādēdams, nodedzināja torņus ar visu, kas tajos bija.

⁶Tad viņš vērsās pret Amona dēliem un sastapa tur lielu un varen stipru tautu un Timoteju, tās vadoni.

⁷Viņš izcīnīja pret tiem daudzas kaujas, satrieca un sakāva tos,

⁸ieņēma Jazeru un tās apkārtnes pilsētas un atgriezās Jūdejā.

⁹Tad pret Israēlu, kas bija palicis savā zemē, sapulcējās cittautieši, kas dzīvoja Gileādā, lai tos iznīcinātu, bet israēlieši bēga uz Dotānas cietoksni

¹⁰un sūtīja vēstuli Jūdam un viņa brāļiem, sacīdami: “Visapkārt pret mums ir sapulcējušies cittautieši, lai mūs iznīcinātu.

¹¹Tie ir sagatavojušies uzbrukumam pret cietoksni, kurā mēs esam patvērušies, un Timotejs vada viņu karaspēku.

¹²Bet tagad nāc, izrauj mūs no viņu rokām, jo liels daudzums mums ir uzkritis.

¹³Turklāt visi mūsu brāļi, kas bija Tovā, ir nogalināti, viņu sievas aizvestas gūstā, tāpat arī viņu bērni un manta; apmēram tūkstoš vīru ir gājis bojā.”

¹⁴Kamēr tie vēl lasīja vēstuli, citi vēstneši nāca no Galilejas. Viņu drēbes bija saplēstas, un viņi paziņoja tādu pašu vēsti,

¹⁵ka viņiem ir uzbrukuši sveštautieši no Ptolemaīdas, Tīras, Sidonas un visas Galilejas, lai viņus nonāvētu.

¹⁶Kad Jūda un visa tauta dzirdēja šos vārdus, tie sasauca lielo sapulci, lai nolemtu, kā palīdzēt saviem brāļiem, kas nonākuši spaidos un kara draudos.

¹⁷Tad Jūda sacīja savam brālim Simonam: “Izvēlies un ņem sev līdzi vīrus un dodies glābt savus brāļus, kas ir Galilejā, bet mēs kopā ar Jonatānu, mūsu brāli, dosimies uz Gileādu.”

¹⁸Viņš atstāja Jāzepu, Zaharija dēlu, un Azarju, ka tie vadītu tautu un Jūdejas aizsardzībai palikušo karaspēku,

¹⁹un pavēlēja viņiem, sacīdams: “Uzņemieties tautas vadību, bet nesāciet karu ar cittautiešiem, kamēr mēs atgriezīsimies.”

²⁰Tad Simonam tika uzticēti trīs tūkstoš vīru, lai viņš ar tiem dotos uz Galileju, bet Jūdam astoņi tūkstoši, lai dotos uz Gileādu.

²¹Un Simons devās uz Galileju un izcīnīja pret cittautiešiem daudzas kaujas, līdz satrieca tos sava vaiga priekšā

²²un vajāja tos līdz Ptolemaīdai. Cittautiešu karaspēkā krita līdz trīs tūkstoši vīru, un viņš saņēma kara laupījumu.

²³Viņš ņēma no Galilejas un Arbatas sev līdzi tos, kas tur bija, līdz ar sievām un bērniem, un visu, kas tiem bija, un tie pārnāca Jūdejā ar lielām gavilēm.

²⁴Bet Jūda Makabejs un viņa brālis Jonatāns šķērsoja Jardānu un nogāja trīs dienu ceļu tuksnesī,

²⁵kur tie satika nabatiešus. Tie uzņēma viņus miermīlīgi un izstāstīja tiem, kas bija noticis ar viņu brāļiem Gileādā,

²⁶ka daudzi no tiem ir sagūstīti un tiek turēti Bocrā un Bosorā, Alemā un Haspā, Makēdā un Karnaimā — tās visas ir labi nocietinātas un lielas pilsētas —

²⁷un ka arī citās Gileādas pilsētās ir gūstekņi. Bet ienaidnieki ir nolēmuši tiem uzbrukt un nogalināt tos visus vienā dienā.

²⁸Tad Jūda ar savu karaspēku spēji pagriezās pa tuksneša ceļu uz Bocru; viņš ieņēma pilsētu un nokāva ar zobena asmeni visus, kas bija vīriešu kārtas, saņēma kara laupījumu un nodedzināja to ar uguni.

²⁹Pēc tam tie naktī cēlās un devās uz Dotānas cietoksni.

³⁰Un notika, kad tie rītausmā pacēla savas acis, tad, redzi, liels ļaužu pulks, ko nevarēja saskaitīt, nesa kāpnes un dažādas kara ierīces, lai ieņemtu cietoksni un cīnītos ar jūdiem, kas bija tajā.

³¹Kad Jūda redzēja, ka kauja jau sākusies un saucieni no pilsētas cēlās uz debesīm — tauru skaņas un kliegšana — ,

³²viņš sacīja sava karaspēka vīriem: “Cīnieties šodien par mūsu brāļiem!”

³³Viņš ar trim karavīru nodaļām aplenca tos no aizmugures, pūta taures un lūdza Dievu pēc palīdzības.

³⁴Tad Timoteja karaspēks saprata, ka tas ir Makabejs, un bēga viņa vaiga priekšā, un viņš guva pār tiem lielu uzvaru, un tajā dienā tiem krita līdz astoņiem tūkstošiem vīru.

³⁵Pēc tam viņš nogriezās uz Alemu, cīnījās pret šo pilsētu un ieņēma to, un nokāva visus, kas bija vīriešu kārtas, saņēma kara laupījumu un nodedzināja to ar uguni.

³⁶Tad viņš cēlās no turienes un ieņēma Haspu, Makēdu, Bocru un pārējās Gileādas pilsētas.

³⁷Pēc visiem šiem notikumiem Timotejs sapulcināja citu karaspēku un nostājās viņpus upes iepretim Rafonai.

³⁸Jūda sūtīja izlūkus izlūkot pretinieka nometni, un tie paziņoja viņam, sacīdami: “Pie viņa sanākušas visas apkārtējās tautas, ļoti liels karaspēks,

³⁹arī arābi ir nolīgti viņiem palīgā un nostājušies viņpus upes gatavībā, lai ietu karot pret tevi.” Un Jūda izgāja tiem pretī.

⁴⁰Kad Jūda ar savu karaspēku tuvojās strautam, Timotejs sacīja saviem karapulku vadītājiem: “Ja viņš pirmais pārnāks pāri pie mums, tad mēs nevarēsim viņam stāvēt pretī un viņš mūs pārvarēs,

⁴¹bet, ja tie baidīsies un nostāsies viņpus upes, tad mēs iesim pāri pie viņa un viņu uzvarēsim.”

⁴²Kad Jūda tuvojās upei, viņš sasauca pie upes rakstu mācītājus un tiem pavēlēja: “Neļaujiet nevienam cilvēkam palikt nometnē, bet lai visi dodas kaujā.”

⁴³Un viņš pārgāja pirmais pie tiem, un visa tauta sekoja viņam un sakāva viņa vaiga priekšā visus cittautiešus; tie pameta savus ieročus un aizbēga uz Karnajinas templi.

⁴⁴Tad israēlieši ieņēma gan pilsētu, gan templi un nodedzināja ugunī kopā ar visiem, kas bija tur iekšā; tā Karnajina nespēja pastāvēt Jūdas priekšā.

⁴⁵Un Jūda sapulcināja pie sevis visus israēliešus, kas dzīvoja Gileādā, lielus un mazus, arī viņu sievas, bērnus un viņu mantu; viņu bija liels pulks, kas gatavojās atgriezties Jūdejā.

⁴⁶Tie nonāca pie Efronas. Tā bija liela un ļoti labi nocietināta pilsēta viņu ceļā, un tai nevarēja paiet garām ne pa labo pusi, ne kreiso, bija jāiet tai tieši pa vidu;

⁴⁷bet pilsētas iedzīvotāji ieslēdzās pilsētā un aizvēla vārtiem priekšā akmeņus.

⁴⁸Kad Jūda sūtīja pie tiem vēstnešus ar miera vārdiem: “Mēs iziesim cauri jūsu zemei uz savu zemi un neko ļaunu jums nedarīsim; mēs vienkārši izsoļosim cauri,” — tie tomēr negribēja viņam atvērt.

⁴⁹Tad Jūda pavēlēja izsludināt pa visu karaspēku, ka katram jāapmetas tur, kur viņš tobrīd bija.

⁵⁰Un karavīri sakārtojās kaujai un karoja pret pilsētu visu dienu un visu nakti, līdz pilsēta padevās viņu rokās.

⁵¹Tad viņš nokāva ar zobenu visus, kas bija vīriešu kārtas, nopostīja pilsētu līdz pamatiem, saņēma kara laupījumu un izgāja tai cauri, iedams pāri nokautajiem.

⁵²Pēc tam tie pārgāja pāri Jardānai uz lielo līdzenumu, kas iepretim Bēt-Šānai.

⁵³Bet Jūda visu ceļu pulcināja atpalikušos un uzmundrināja tautu, līdz tie nonāca Jūdejas zemē.

⁵⁴Viņi uzkāpa Ciānas kalnā ar prieku un līksmību un pienesa dedzināmos upurus pateicībā par to, ka tie bija atgriezušies drošībā un neviens no tiem nebija kritis.

⁵⁵Bet, kad Jūda un Jonatāns bija Gileādas zemē un viņa brālis Simeons Galilejā pie Ptolemaīdas,

⁵⁶karaspēka virspavēlnieki Jāzeps, Zaharija dēls, un Azarja dzirdēja par varonību un cīņām, ko tie bija izcīnījuši,

⁵⁷un sacīja: “Darīsim slavenu arī paši savu vārdu un dosimies karot pret citām tautām, kas mums visapkārt.”

⁵⁸Viņi to paziņoja karaspēkam, kas bija pie tiem, un devās uz Jamniju.

⁵⁹Viņiem pretī no pilsētas iznāca Gorgijs ar saviem vīriem, lai cīnītos ar viņiem.

⁶⁰Tad Jāzeps un Azarja tika sakauti un pretinieks viņus vajāja līdz pat Jūdejas robežām; tajā dienā krita no Israēla tautas līdz pat diviem tūkstošiem vīru.

⁶¹Bet tik liela sakāve tautā notika tādēļ, ka tie nepaklausīja Jūdu un viņa brāļus, iedomādamies veikt kādus varoņdarbus;

⁶²taču viņi nebija no to vīru dzimtas, ar kuru rokām Dievs bija lēmis Israēlam dot pestīšanu.

⁶³Tā Jūda un viņa brāļi kļuva slaveni visā Israēlā un pie visām tautām, kur vien dzirdēja viņu vārdu;

⁶⁴un sanāca pie viņiem sveicēji.

⁶⁵Tad Jūda un viņa brāļi devās karot ar Ēsava dēliem uz zemi, kas bija pret dienvidiem, tie sakāva Hebronu un tās apkārtnes pilsētas, nopostīja visapkārt tās nocietinājumus un nodedzināja tās torņus.

⁶⁶Pēc tam tie devās uz filistiešu zemi un gāja cauri Marisanas[8] zemei.

⁶⁷Tajā dienā kaujā krita daži priesteri, kas bija nodomājuši veikt varoņdarbus un neapdomīgi devušies kaujā.

⁶⁸Tad Jūda pagriezās uz Azotu filistiešu zemē un nopostīja viņu ziedokļus, sadedzināja ugunī viņu dievu tēlus, saņēma kara laupījumu un atgriezās Jūdejā.