Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1 Maccabees 6 Bible Online

1 Maccabees 6 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1 Maccabees 6

¹Ķēniņš Antiohs, pārstaigādams augšējās zemes, dzirdēja, ka Persijā ir kāda pilsēta Elimaja, kas slavena ar savu bagātību — sudrabu un zeltu,

²ka tur ir arī ļoti bagāts templis, kurā glabājas zelta bruņucepures, bruņas un ieroči, ko šeit bija atstājis Aleksandrs, Filipa dēls, Maķedonijas ķēniņš, kas pirmais valdīja pār grieķiem.

³Ķēniņš Antiohs nāca un lūkoja, kā varētu pilsētu ieņemt un izlaupīt, bet nespēja, jo viņa nodomu uzzināja pilsētnieki.

⁴Tie cēlās cīņā pret viņu, un viņš bēga un metās projām no turienes lielās bēdās, lai atgrieztos Bābelē.

⁵Bet pie viņa, vēl Persijā esot, kāds atnāca ar ziņu, ka karaspēks, kas devies uz Jūdeju, bijis spiests bēgt,

⁶ka Lisijs gājis pirmais ar stipru karaspēku, bet viņam nācies bēgt, ka israēlieši ir vairojuši savu pašu un savu ieroču spēku un ieguvuši lielu kara laupījumu no karaspēka, ko tie sakāvuši,

⁷ka tie nojaukuši negantību, ko viņš bija uzcēlis virs altāra Jeruzālemē, un ka svētnīcu, kā tas bija iepriekš, un tās pilsētu Bēt-Cūru tie apjozuši ar augstiem vaļņiem.

⁸Kad ķēniņš dzirdēja šo vēsti, viņš bija ļoti pārsteigts un satriekts. Aiz bēdām viņš kļuva slims un nokrita savā gultā, jo nebija noticis tā, kā viņš bija iecerējis.

⁹Tā tas turpinājās daudzas dienas, jo atkal un atkal pār viņu nāca lielas bēdas, un viņš nosprieda, ka viņam jāmirst.

¹⁰Viņš pasauca visus savus draugus un tiem sacīja: “Miegs ir atņemts manām acīm, un mana sirds ir rūpju sagrauzta,

¹¹un es sacīju savā sirdī: līdz kādām bēdām esmu nonācis un līdz cik lieliem bēdu viļņiem, kuros es tagad esmu, lai gan esmu bijis krietns un mīlēts savā valdīšanā.

¹²Bet tagad es atceros visu ļaunumu, ko esmu darījis Jeruzālemē — es ņēmu visus sudraba un zelta traukus, kas tur bija, un sūtīju izdeldēt Jūdejas iedzīvotājus par neko.

¹³Tagad es saprotu, ka tādēļ pār mani ir nācis šis ļaunums, un, redzi, es eju bojā svešā zemē un lielās bēdās.”

¹⁴Tad viņš pasauca Filipu, vienu no saviem draugiem, un iecēla to pār visu savu valsti.

¹⁵Viņš deva tam savu kroni, tērpu un gredzenu, lai tas vadītu viņa dēlu Antiohu un audzinātu viņu par valdnieku.

¹⁶Tad ķēniņš Antiohs simt četrdesmit devītajā gadā[9] turpat nomira.

¹⁷Kad Lisijs uzzināja, ka ķēniņš ir miris, viņš iecēla par ķēniņu ķēniņa dēlu Antiohu, ko bija audzinājis no mazotnes, un deva tam vārdu Eipators.

¹⁸Bet pa to laiku tie, kas bija cietoksnī, neļāva Israēlam brīvi piekļūt svētnīcai, allaž darīja tiem daudz ļauna un bija atbalsts cittautiešiem.

¹⁹Tādēļ Jūda nosprieda tos iznīcināt un sapulcināja ļaudis, lai tos aplenktu.

²⁰Ļaudis sapulcējās vienkopus un aplenca cietoksni simt piecdesmitajā gadā, un Jūda lika uzbūvēt tā aplenkšanai torņus un dažādas ierīces.

²¹Bet dažiem aplenktajiem izdevās izbēgt, un tiem pievienojās kādi bezdievji no israēliešiem.

²²Tie devās pie ķēniņa un sacīja: “Cik ilgi tu nespriedīsi tiesu un neatriebsi mūsu brāļus?

²³Mēs labprātīgi kalpojām tavam tēvam, klausījām, ko viņš teica, un sekojām viņa pavēlēm,

²⁴tādēļ arī mūsu tautas dēli aplenca cietoksni un izturējās pret mums kā svešinieki, vēl vairāk, tie nonāvē tos no mums, kurus tie atrod, un izlaupa mūsu mantu.

²⁵Un ne tikai pret mums vien viņi izstiepuši savu roku, bet arī pret mūsu zemēm,

²⁶un redzi, tagad tie ir aplenkuši Jeruzālemes klints cietoksni, lai to ieņemtu; tie ir nostiprinājuši arī svētnīcu un Bēt-Cūru.

²⁷Ja tu tos neapsteigsi, tie izdarīs vēl vairāk par šo un tu tos vairs nevarēsi savaldīt.”

²⁸Kad ķēniņš to izdzirda, viņš iedegās dusmās un saaicināja visus savus draugus, karaspēka vadītājus un visus, kam vara.[10]

²⁹Viņam pievienojās arī algotņi no citām valstīm un jūras salām,

³⁰viņa karaspēkā bija simt tūkstoši kājnieku, divdesmit tūkstoši jātnieku un trīsdesmit divi ziloņi, kas bija mācīti karam.

³¹Pēc tam viņš gāja caur Idūmeju un izvietojās pie Bēt-Cūras un izgatavoja dažādas kara ierīces un karoja daudzas dienas, bet pilsētas aizstāvji pretuzbrukumā sadedzināja tās ar uguni un varonīgi cīnījās.

³²Tad Jūda pameta cietokšņa aplenkšanu un izvietojās Bēt-Zaharijā, iepretim ķēniņa karaspēkam.

³³Arī ķēniņš cēlās rīta agrumā un strauji vadīja karaspēku pa Bēt-Zaharijas ceļu; tur karaspēks sagatavojās kaujai un sāka pūst taures.

³⁴Tie rādīja ziloņiem sarkano vīnogu un zīdkoku sulu, lai tos sakūdītu uz cīņu.

³⁵Tad viņi sadalīja dzīvniekus pa karaspēka nodaļām — tiem katram bija klāt tūkstoš vīru, tērpti bruņukreklos, un galvās tiem bija vara bruņucepures, un pie katra dzīvnieka bija norīkoti arī pieci simti izlases jātnieku;

³⁶tie ik brīdi bija tur, kur bija dzīvnieks, un, ja tie kaut kur gāja, tie gāja ar to kopā un no tā neatstājās.

³⁷Un vēl uz katra ziloņa bija pa stipram apjumtam koka tornim, kas bija piestiprināts pie tā ar īpašām ierīcēm, un katrā tornī četri[11] vīri, kas uz tā cīnījās, un ziloņa dzinējs indietis.

³⁸Pārējos jātniekus izvietoja pa malām karaspēka abās pusēs, lai tie padotu ziņu un stiprinātu ierindas spārnus.

³⁹Kad saule apspīdēja zelta un vara vairogus, no tiem iezaigojās kalni un mirdzēja kā ugunīgi lukturi.

⁴⁰Viena daļa ķēniņa karaspēka pārklāja kalnu augstienes, bet citi ielejas; tie tuvojās stingrā un noteiktā ierindā.

⁴¹Un visi, kas dzirdēja lielā pulka balsis un soļu dunu, izbijās, jo šis karaspēks bija ļoti liels un varens.

⁴²Bet Jūda gāja ar savu karaspēku uzbrukumā, un seši simti vīru no ķēniņa karaspēka krita.

⁴³Kad Elāzārs, Avarāna dēls, ieraudzīja, ka viens no ziloņiem ir klāts ar ķēnišķām bruņām un bija lielāks par visiem pārējiem dzīvniekiem, viņš iedomājās, ka uz tā ir ķēniņš,

⁴⁴un viņš atdeva savu dzīvību, lai glābtu savu tautu un iemantotu savam vārdam mūžīgu slavu,

⁴⁵viņš drosmīgi lauzās cauri ienaidnieku ierindai, nonāvēdams pa labi un pa kreisi, un tie pašķīrās viņa priekšā.

⁴⁶Tad viņš paskrēja zem ziloņa un iedūra tam vēderā, un to nogalināja, tas nokrita pie zemes pār viņu, un tā viņš tur nomira.

⁴⁷Bet, redzēdami ķēniņa ļaužu spēku un viņa karaspēka cīņas sparu, israēlieši izvairījās no tiem.

⁴⁸Ķēniņa karaspēks devās pret viņiem augšup uz Jeruzālemi, un ķēniņš izvietoja karaspēku Jūdejā un Ciānas kalnā.

⁴⁹Viņš arī noslēdza mieru ar tiem, kas bija Bēt-Cūrā, un tie pameta pilsētu, tādēļ ka viņiem tur nebija pārtikas, lai varētu pilsētā nocietināties, jo zemei bija sabata gads.

⁵⁰Bet ķēniņš ieņēma Bēt-Cūru un norīkoja sargus, lai tie to sargātu.

⁵¹Viņš sūtīja karaspēku pret svētnīcu daudzas dienas un izvietoja pie tās aplenkuma torņus, kā arī uguns, akmeņu, bultu un citas metamās ierīces;

⁵²tad arī jūdi uzcēla metamās ierīces pret viņiem un cīnījās daudzas dienas.

⁵³Bet tiem noliktavās vairs nepalika nekā, ko ēst, jo bija septītais gads, turklāt tie, kas no cittautiešiem bija paglābušies Jūdejā, bija apēduši atlikušos krājumus.

⁵⁴Tā tikai nedaudzi vīri palika svētnīcā, jo bads tos bija pievārējis, un tie izklīda katrs uz savu pusi.

⁵⁵Bet tad Lisijs padzirdēja, ka Filips, kuru ķēniņš Antiohs, vēl dzīvs būdams, bija iecēlis par sava dēla Antioha audzinātāju, lai tas audzinātu viņu par valdnieku,

⁵⁶ir atgriezies no Persijas un Mīdijas un ka karaspēks, kas bija izgājis kopā ar ķēniņu, ir kopā ar to, un ka tas grib pārņemt savā ziņā valsts lietas.

⁵⁷Tādēļ viņš steigšus deva pavēli doties projām un sacīja ķēniņam, karaspēka vadītājiem un pārējiem vīriem: “Mēs ar katru dienu kļūstam vājāki, mums ir maz barības, un vieta, kuru mēs aplencām, ir stipra, turklāt mums jārūpējas arī par valsts lietām.

⁵⁸Tādēļ tagad labāk sniegsim roku šiem cilvēkiem un slēgsim mieru ar viņiem un ar visu viņu tautu,

⁵⁹un ļausim viņiem dzīvot pēc viņu likumiem, kā tie dzīvojuši iepriekš, to dēļ taču viņi sadusmojās uz mums un darīja visu šo, kad mēs tos atcēlām.”

⁶⁰Ķēniņam un karaspēka vadoņiem šis ieteikums labi patika, un viņš sūtīja pie jūdiem vēstnešus ar miera piedāvājumu, un tie to pieņēma.

⁶¹Tad ķēniņš un karaspēka vadoņi tiem zvērēja; pēc šādas vienošanās jūdi izgāja no cietokšņa.

⁶²Bet ķēniņš, uzkāpis Ciānas kalnā un apskatījis cietoksni, kas uz tā bija, lauza doto zvērestu un pavēlēja nojaukt cietokšņa sienas visapkārt.

⁶³Tad viņš steigšus cēlās un atgriezās Antiohijā. Tur viņš redzēja, ka Filips valda pār pilsētu, karoja pret viņu un ar varu ieņēma pilsētu.