Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1 Maccabees 9 Bible Online

1 Maccabees 9 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1 Maccabees 9

¹Bet, kad Dēmētrijs dzirdēja, ka Nikanors un viņa karavīri krituši karā, viņš nolēma Bakhidu un Alkimu otrreiz sūtīt uz Jūdeju un karaspēka labā spārna pulkus viņiem līdzi.

²Tie devās pa ceļu caur Gilgālu un izvietojās pie Mesalotas, kas atradās Arbelā, ieņēma to un nogalināja daudz cilvēku.

³Simt piecdesmit otrā gada pirmajā mēnesī tie nostājās pie Jeruzālemes,

⁴bet tad cēlās un devās uz Beroju ar divdesmit tūkstošiem kājnieku un diviem tūkstošiem jātnieku.

⁵Jūda bija izvietojies Belasā, un trīs tūkstoši izlases vīru bija kopā ar viņu.

⁶Kad tie redzēja ienaidnieka karaspēka lielumu, tie ļoti nobijās, un daudzi no karapulka bēga, un atlika ne vairāk kā astoņi simti vīru.

⁷Kad Jūda redzēja, ka viņa karaspēks ir izklīdis un pretinieks mācas virsū, viņa sirds pagura, jo viņš redzēja, ka viņam vairs nav atlicis laika, lai to sapulcinātu;

⁸un viņš itin kā pamira. Tad viņš sacīja atlikušajiem vīriem: “Celsimies un dosimies pretī mūsu ienaidniekiem, mēs taču vēl varam ar tiem cīnīties.”

⁹Bet tie mēģināja viņu atrunāt, sacīdami: “Mēs to nevaram gan, labāk glābsim tagad savu dzīvību, bet vēlāk atgriezīsimies kopā ar saviem brāļiem un tad karosim pret viņiem, jo mūsu ir maz.”

¹⁰Tad Jūda sacīja: “Rīkoties šādi — bēgt no viņiem? Tikai ne to! Bet, ja ir pienākusi mūsu stunda, tad arī vīrišķīgi mirsim par mūsu brāļiem; nedosim iemeslu apkaunot mūsu godu.”

¹¹Tad pretinieku karaspēks pameta nometni un nostājās viņiem pretī, jātnieki sadalījās divās daļās, un karaspēka priekšā izgāja lingotāji un loka šāvēji, un priekšgalā gāja spēcīgākie karavīri; bet Bakhids bija pie labā spārna pulka.

¹²Karaspēka ierinda tuvojās no divām pusēm, un abos karaspēkos pūta kara taures.

¹³Zeme līgojās no karapulku radītā trokšņa, un kauja turpinājās no rīta līdz vakaram.

¹⁴Kad Jūda redzēja, ka Bakhids un spēcīgākie karavīri ir karaspēka labajā pusē, viņam pievienojās drosmīgākie vīri,

¹⁵un tie satrieca labā spārna pulku un vajāja tos līdz pat Azota kalnam.

¹⁶Bet tie, kas bija karaspēka pusē, redzēja, ka labā spārna pulks ir sakauts, un viņi pagriezās, lai sekotu Jūdam un tiem, kas kopā ar viņu.

¹⁷Kauja kļuva nežēlīga, un krita daudz vīru gan vienā, gan otrā pusē;

¹⁸krita arī Jūda, bet atlikušie bēga.

¹⁹Tad Jonatāns un Simons paņēma sava brāļa miesas un apglabāja viņu Modeīnā viņa tēvu kapavietā,

²⁰un apraudāja viņu. Un viss Israēls vaimanāja par viņu ar gaužām vaimanām un sēroja daudzas dienas, sacīdami:

²¹“Kā tad tā, nu kritis varenais, kas glābis Israēlu?!”

²²Bet pārējie Jūdas darbi, cīņas un varoņdarbi, ko viņš darījis, un viņa izcilība nav aprakstīta, jo tā visa bija ļoti daudz.

²³Un notika pēc Jūdas nāves, ka visos Jūdejas novados bezdievīgie atkal pacēla savu galvu un saradās visādi ļaundari.

²⁴Tanīs dienās izcēlās arī liels bads, un visa zeme atkrita un pieslējās viņiem.

²⁵Tad Bakhids izraudzījās bezdievīgus vīrus un iecēla viņus par zemes kungiem,

²⁶un viņi izsekoja un uzmeklēja Jūdas draugus, veda tos pie Bakhida, un viņš tiem atriebās un par tiem ņirgājās.

²⁷Israēlā izcēlās lielas bēdas, kādas vēl nebija bijušas kopš brīža, kad tiem vairs nebija dots neviens pravietis.

²⁸Tad sapulcējās kopā visi Jūdas draugi un sacīja Jonatānam:

²⁹“Kopš tā brīža, kad nomira tavs brālis Jūda, Israēlā vairs nav tāda vīra, kas būtu viņam līdzīgs, nav tāda, kas varētu doties pret ienaidniekiem un Bakhidu, un tiem mūsu ienaidniekiem, kas mūsu pašu tautā.

³⁰Tad nu mēs šodien esam izvēlējušies tevi, lai mums viņa vietā būtu vadonis, kas mūs vada karā.”

³¹Un Jonatāns tajā pašā brīdī pārņēma vadību un stājās sava brāļa Jūdas vietā.

³²Kad Bakhids to uzzināja, viņš meklēja Jonatānu nogalināt,

³³bet Jonatāns, viņa brālis Simons un visi, kas bija ar viņiem, dabūjuši to zināt, bēga uz Tekoas tuksnesi un uzcēla nometni pie Asfara ezera ūdeņiem.

³⁴Bet Bakhids, saņēmis šo ziņu, sabatā kopā ar savu karaspēku pārcēlās pāri Jardānai.

³⁵Tad Jonatāns sūtīja savu brāli Johanānu, tautas vadītāju, un lūdza nabatiešus, lai tie ļautu pie viņiem noglabāt viņa lielos krājumus.

³⁶Bet izgāja Jambres dēli, tie, kas no Mēdabas, un satvēra Johanānu un paņēma arī visu, kas tam bija, un aizgāja.

³⁷Pēc visiem šiem notikumiem Jonatānam un Simonam, viņa brālim, paziņoja: “Jambres dēli rīko lielas kāzas un ved līgavu, kas esot kāda varena kanaāniešu augstmaņa meita, ar lielu pavadītāju pulku no Nadabatas.”

³⁸Tad viņi atcerējās sava brāļa Johanāna asinis un devās augšup, un paslēpās kalna aizsegā.

³⁹Viņi pacēla savas acis un skatījās, un redzi — trokšņains pūlis un daudz saiņu, un tiem pretī pilnā apbruņojumā iznāca līgavainis ar saviem draugiem un saviem brāļiem, spēlēdami timpānus un citus mūzikas instrumentus.

⁴⁰Tad tie, kas bija ar Jonatānu, metās ārā no slēpņa un viņus nokāva, daudzi krita ievainoti, bet pārējie aizbēga kalnos; un tie saņēma visu viņu mantu;

⁴¹un kāzas pārvērtās par vaimanām un priecīgā muzicēšana par bēru dziesmām.

⁴²Tā tie atrieba sava brāļa asinis un atgriezās Jardānas purvainajos apgabalos.

⁴³Bet Bakhids to visu bija dzirdējis un sabatā atnācis ar lielu karaspēku Jardānas krastā.

⁴⁴Tad Jonatāns sacīja tiem, kas bija kopā ar viņu: “Celsimies gan un cīnīsimies par savu dzīvību, jo šodien vairs nav tā, kā bija agrāk.

⁴⁵Redzi, ienaidnieks ir mūsu priekšā un mums aizmugurē, bet Jardānas ūdeņi abās pusēs un purvs un brikšņi visapkārt, mums nav kur izvairīties.

⁴⁶Un tagad kliedziet uz debesīm, lai tiekat paglābti no ienaidnieka rokas.”

⁴⁷Sākās kauja, un Jonatāns izstiepa savu roku, lai satriektu Bakhidu, bet tas izvairījās no viņa atkāpdamies.

⁴⁸Tad Jonatāns kopā ar savējiem metās Jardānas ūdeņos un pārpeldēja uz otru krastu, bet pretinieks nesekoja tiem pāri Jardānai.

⁴⁹Un Bakhida pusē tai dienā krita ap tūkstoš vīru.

⁵⁰Viņš atgriezās Jeruzālemē un uzcēla Jūdejā nocietinātas pilsētas: cietokšņus Jērikā, Emmausā, Bēt-Horonā, Bētelē, Timnatā, Faratonā un Teponā; tie bija ar augstiem mūriem, vārtiem un stipriem aizšaujamiem.

⁵¹Viņš izvietoja tajos karaspēku, lai tas darītu ļaunu Israēlam.

⁵²Viņš nocietināja Bēt-Cūru un Gezeras pilsētu, un arī klints cietoksni un izvietoja visās šajās vietās karaspēku, un ierīkoja pārtikas krātuves.

⁵³Viņš paņēma par ķīlniekiem zemes vadoņu dēlus un ieslodzīja tos klints cietoksnī Jeruzālemē.

⁵⁴Simt piecdesmit trešā gada otrajā mēnesī Alkims pavēlēja nojaukt iekšējo sienu, kas atdalīja svētnīcas pagalmus, tā viņš gribēja nojaukt praviešu darbu, un viņi arī sāka to jaukt.

⁵⁵Tajā pašā brīdī Alkimu ķēra trieka, un viņa darbi apstājās, viņš tika paralizēts, un viņa mute tika aizdarīta, un viņš vairs nevarēja izteikt ne vārda un nodot rīkojumus par savu namu.

⁵⁶Un tā Alkims nomira lielās mokās.

⁵⁷Kad Bakhids redzēja, ka Alkims ir miris, viņš atgriezās pie ķēniņa. Tad bija miers Jūdejas zemē divus gadus.

⁵⁸Bet visi bezdievji sanāca kopā un nolēma: “Redzi, Jonatāns un tie, kas ar viņu, dzīvo mierā un drošībā, tādēļ tagad iesim un vedīsim šurp Bakhidu, lai viņš visus tos vienā naktī sagūsta.”

⁵⁹Tad viņi devās pie Bakhida un paziņoja tam šo lēmumu.

⁶⁰Tad viņš cēlās, lai ietu uz Jūdeju ar lielu karaspēku, un nosūtīja slepenu vēstuli saviem sabiedrotajiem Jūdejā, ka tie sagūstītu Jonatānu un tos, kas ar viņu, bet tie nespēja, jo šis nodoms nāca viņiem zināms.

⁶¹Un Jonatāns ar saviem ļaudīm sagūstīja apmēram piecdesmit tās zemes vīru, kas bija šī ļaunā nodoma ierosinātāji, un tos nogalināja.

⁶²Tad Jonatāns un Simons un viņu ļaudis devās projām uz Bētbasu, kas atradās tuksnesī, un uzcēla no jauna, kas bija nopostīts, un to nocietināja.

⁶³Kad Bakhids to uzzināja, viņš sapulcināja lielu karaspēku, paziņoja arī tiem, kas Jūdejā,

⁶⁴un atnācis aplenca Bētbasu, karoja pret to daudzas dienas un uzbūvēja dažādas kara ierīces.

⁶⁵Bet Jonatāns atstāja pilsētā savu brāli Simonu un ar kādu karaspēka daļu devās tālāk tajā zemē.

⁶⁶Tur viņš kāva Odomeru un viņa brāļus un Fasirona dēlus viņu telšu apmetnē; kad viņš sāka cīņu un devās augšup ar savu karaspēku,

⁶⁷arī Simons ar saviem vīriem nāca ārā no pilsētas, nodedzināja kara ierīces,

⁶⁸cīnījās pret Bakhidu un satrieca viņu; tas viņam sagādāja lielas raizes, jo gan viņa nodoms, gan uzbrukums bija veltīgs.

⁶⁹Viņš iedegās dusmās uz tiem bezdievīgajiem vīriem, kas viņam bija ieteikuši nākt uz šo zemi, daudzus no tiem nokāva un nolēma doties projām uz savu zemi.

⁷⁰Kad Jonatāns to uzzināja, viņš nosūtīja pie tā vecajus, lai noslēgtu ar viņu mieru un lai tas atdotu viņiem gūstekņus.

⁷¹Un Bakhids tam piekrita un darīja pēc viņa vārdiem; viņš arī zvērēja, ka nekad vairs savas dzīves laikā nedarīs Jonatānam neko ļaunu.

⁷²Tad viņš atdeva tam gūstekņus, ko iepriekš bija sagūstījis Jūdejas zemē, devās uz savu zemi un nekad vairs nenāca uz viņu robežām.

⁷³Un zobens Israēlā rimās; bet Jonatāns apmetās uz dzīvi Mahmasā un sāka tiesāt tautu un izdeldēja visus bezdievīgos Israēlā.