Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 2 Maccabees 4 Bible Online

2 Maccabees 4 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

2 Maccabees 4

¹Simons, kas minēts iepriekš un bija nodevīgi izturējies pret dārgumu krātuvi un savu tēviju, sāka apmelot Oniju, ka viņš esot sakūdījis Hēliodoru un tā nodarījis lielu ļaunumu.

²Par Oniju, kas bija pilsētas labdaris un dedzīgs Dieva likumu sargs un rūpējās par tautas kopību, viņš uzdrošinājās runāt kā par sazvērnieku, kas grib iegūt noteikšanu pilsētā.

³Naidīgums bija aizgājis tiktāl, ka notika pat slepkavības, ko veica kāds Simonam uzticīgais.

⁴Onija, redzēdams grūto stāvokli, ko radījis savstarpējais naidīgums, un to, ka Apollonijs, Menesteja dēls, Lejassīrijas un Foinīkijas militārais virspavēlnieks, sekmē Simona ļaundarības,

⁵ieradās pie ķēniņa, nevis lai apsūdzētu savus pilsoņus, bet lai apspriestu to, kas derīgs — gan kopīgi visai tautai, gan katram atsevišķi.

⁶Viņš redzēja, ka bez ķēniņa tālredzības nebūs iespējams iedibināt valstī mieru un Simons neatkāpsies no sava neprāta.

⁷Kad Seleiks bija šķīries no dzīves un viņa vietā varu pārņēma Antiohs, kura pievārds bija Epifans, tad Jāsons, Onijas brālis, centās negodīgā ceļā iegūt virspriestera amatu,

⁸apsolīdams ķēniņam veiksmes gadījumā trīs simti sešdesmit sudraba talantus un vēl no kādām citām nodevām astoņdesmit talantus.

⁹Vēl viņš apsolīja tam parakstīt simt piecdesmit talantus, ja tas ar savas varas autoritāti ļautu viņam ierīkot sporta skolu un jauniešu treniņu laukumu, kā arī jeruzālemiešus rakstīt kā antiohiešus.

¹⁰Ķēniņš piekrita, un Jāsons, ieguvis varu, tūlīt sāka savus cilts brāļus pieradināt pie grieķu paražām.

¹¹Viņš noraidīja jūdiem draudzīgos ķēniņu noteiktos likumus, kurus bija iedibinājis Jānis, Eipolema tēvs, tas, kurš kā sūtnis piedalījās delegācijā pie romiešiem, kad tika noslēgta draudzības un militārās palīdzības vienošanās. Atcēlis likumīgo valsts satversmi, viņš mēģināja ieviest pretlikumīgas paražas.

¹²Pašā akropoles pakājē viņš nekavējoties lika uzcelt sporta skolu un pavēlēja spēcīgākiem jauniešiem, ietērptiem pēc grieķu paražas, tur trenēties.

¹³Jāsons nebija īsts virspriesteris, viņa bezdievības un pārmērīgās nešķīstības dēļ grieķisko paražu un visa svešā piesavināšanās sasniedza tādu pakāpi,

¹⁴ka priesteri vairs nedomāja par upurēšanas kalpošanu. Noniecinādami templi un nerūpēdamies par upuriem, viņi cītīgi nodevās sportiskām cīņām un diska mešanai, tādējādi rīkodamies pretlikumīgi.

¹⁵No tēviem mantotos likumus viņi neturēja nekādā godā, toties augstu vērtēja grieķu uzskatus.

¹⁶Un tādēļ viņus piemeklēja smaga nelaime — tos, kurus viņi tik cītīgi atdarināja un kuriem centās pēc iespējas vairāk līdzināties, viņi iemantoja sev par ienaidniekiem un soģiem.

¹⁷Nevar jokot un bezdievīgi izturēties pret dievišķiem likumiem, tas viss nāks gaismā, kad pienāks laiks.

¹⁸Kad sportiskās sacensības, kas tika rīkotas katru piekto gadu, notika Tīrā ar ķēniņa piedalīšanos,

¹⁹nelga Jāsons sūtīja no Jeruzālemes antiohiešu delegāciju ar trīs simti drahmām kā ziedojumu Hērakla templim. Bet tie, kas nogādāja šo naudu, uzskatīja, ka tā nepienākas ziedojumam, un lūdza izlietot to citiem izdevumiem.

²⁰Tā nauda, kas bija sūtīta ziedojumam Hērakla templim, nogādātāju dēļ tika izlietota karakuģu būvei.

²¹Kad vēlāk Apollonijs, Menesteja dēls, tika sūtīts uz Ēģipti sakarā ar Filomētora pasludināšanu par ķēniņu, Antiohs, dabūjis zināt, ka Ēģiptes ķēniņš kļuvis neuzticīgs viņam un viņa valdīšanai, sāka bažīties par savu drošību. Tāpēc viņš devās vispirms uz Jafu, pēc tam ieradās Jeruzālemē.

²²Jāsons un visa pilsēta viņu uzņēma lieliski, vedot vēršu vilktos ratos un pavadot ar lāpām. Pēc tam viņš devās uz Foinīkiju.

²³Pēc trim gadiem Jāsons sūtīja Menelāju, iepriekš minētā Simona brāli, aizvest ķēniņam naudu un atgādināt dažas vajadzīgas lietas.

²⁴Viņš satikās ar ķēniņu un, glaimodams viņam, ieguva tā labvēlību un, piedāvājis trīs simti drahmu vairāk nekā Jāsons, panāca, ka virspriestera amats tiek viņam.

²⁵Ar ķēniņa pavēli viņš atgriezās Jeruzālemē, bet kā virspriesteris neko ievērības cienīgu nepaveica, jo viņam piemita nežēlīga tirāna gars un savās dusmās viņš bija kā mežonīgs barbars.

²⁶Jāsons, kas negodīgā ceļā bija padzinis no amata savu brāli, tagad, cita padzīts tādā pašā negodīgā ceļā, bija spiests bēgt uz ammanītu zemi.

²⁷Tā Menelājs ieguva varu, tomēr no ķēniņam apsolītās naudas neko nesamaksāja,

²⁸lai gan Sostrats, pilsētas cietokšņa pārvaldnieks, viņam to pieprasīja, jo naudas savākšana bija viņa uzdevums. Tad ķēniņš abus izsauca pie sevis.

²⁹Menelājs savā vietā virspriestera amatā atstāja savu brāli Līsimahu, Sostrats — Kratētu, kipriešu pārvaldnieku.

³⁰Tajā laikā, kad risinājās šie notikumi, sadumpojās tarsieši un mallotieši, jo ķēniņš viņus bija uzdāvinājis savai piegulētājai Antiohidai.

³¹Ķēniņš steidzās turp, lai dumpi apslāpētu, un savā vietā atstāja Andronīku, lai tas kārtotu valsts lietas.

³²Menelājs uzskatīja, ka viņam tā ir lieliska izdevība. Viņš piesavinājās no tempļa zeltlietas un, gribēdams pielabināties Andronīkam, dažas viņam uzdāvināja, citas viņš pārdeva Tīrā un apkārtējās pilsētās.

³³Kad Onija to uzzināja, viņš vispirms devās uz Dafni, drošu uzturēšanās vietu, kas atradās netālu no Antiohijas, un darīja zināmu Menelāja rīcību.

³⁴Tādēļ Menelājs, notvēris brīdi, kad Andronīks bija viens pats, uzkūdīja viņu Oniju nogalēt. Arī Andronīks devās pie Onijas, un, lai gan viņa ierašanās bija aizdomīga, viņš, zvērēdams un sniegdams savu labo roku, ar viltu pārliecināja Oniju iznākt ārā no drošās patvēruma vietas. Nekaunēdamies taisnības priekšā, Andronīks tūdaļ pat saņēma Oniju ciet.

³⁵Dusmas par to izrādīja ne tikai jūdi, bet arī daudzas citas tautas, kas smagi pārdzīvoja krietnā vīra netaisno nogalināšanu.

³⁶Kad ķēniņš atgriezās no Kilikijas, viņš satika pilsētas jūdus un arī grieķus, kuri tāpat bija sašutuši par Onijas netaisno nogalināšanu.

³⁷Antiohs dziļi dvēselē noskuma. Viņu pārņēma žēlums, un viņš raudāja par vīru, kam piemita krietns prāts un godīgums.

³⁸Tad, aizdedzies dusmās, viņš norāva Andronīkam purpura apmetni, saplēsa driskās drēbes un tādu lika vest apkārt pa visu pilsētu uz vietu, kur viņš bezdievīgi bija nogalinājis Oniju. Tur nešķīstais slepkava tika aizvākts no šīs pasaules. Tā Andronīks saņēma pelnīto Dieva sodu.

³⁹Kad Līsimahs ar Menelāja ziņu bija pilsētā daudzkārt aplaupījis tempļus un runas par to jau bija izplatījušās, tauta sāka kurnēt pret Līsimahu, jo daudzas zeltlietas jau bija aiznestas.

⁴⁰Kad pūlis, dusmu pārņemts, sacēlās, Līsimahs apbruņoja kādus trīs tūkstošus vīru un ķērās pie netaisniem varasdarbiem, par vadoni izvēloties kādu Auranu, kam bija diezgan daudz gadu un tikpat daudz neprāta.

⁴¹Kad ļaudis redzēja Līsimaha ļaunos nodomus, vieni ņēma akmeņus, citi resnas nūjas, vēl citi saujām grāba pelnus, kas gadījās pie rokas, un meta virsū Līsimaha vīriem.

⁴²Tā viņi daudzus ievainoja, dažus notrieca zemē un visus piespieda bēgt, bet pašu Līsimahu, tempļu izlaupītāju, nogalināja pie dārgumu krātuves.

⁴³Par šīm lietām sākās tiesas izmeklēšana pret Menelāju.

⁴⁴Kad ķēniņš bija ieradies Tīrā, trīs vīri, kurus vecajie bija sūtījuši, viņam apsūdzēja Menelāju.

⁴⁵Menelājs tiesā jau bija zaudējis, bet viņš piesolīja lielu naudu Ptolemajam, Dorimena dēlam, lai tas mēģina iespaidot ķēniņu.

⁴⁶Ptolemajs, paaicinājis ķēniņu ārā kolonādes gaitenī, lai it kā atvēsinātos, panāca, ka ķēniņš maina savas domas,

⁴⁷un Menelājs, kas bija visa ļaunuma vaininieks, tika vaļā no visām apsūdzībām, bet tiem trim nelaimīgajiem tika piespriests nāves sods; pat ja skitu priekšā viņi tā būtu runājuši, viņi būtu palaisti vaļā nenotiesāti.

⁴⁸Tā visi tie, kas bija atklāti runājuši, iestādamies par pilsētu, par tautu un svētajiem traukiem, drīz pēc tam saņēma netaisnu sodu.

⁴⁹Tīras iedzīvotāji, kas par šādu nelietību bija sašutuši, viņiem sarīkoja cienīgu apglabāšanu.

⁵⁰Bet Menelājs ķēniņu mantkārības dēļ palika amatā, varens savā nekrietnajā uzpūtībā un pret pilsoņiem ļaunprātīgs.