Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Marka 5 Bible Online

Marka 5 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Marka 5

¹Viņi nonāca viņpus jūras, Gerasas[6] apgabalā.

²Kad viņš izkāpa no laivas, tūlīt viņu sastapa kāds nešķīsta gara apsēsts cilvēks, kas nāca no kapiem.

³Viņa miteklis bija kapos, un neviens viņu pat ar ķēdēm nespēja saistīt.

⁴Jo viņš bieži bija važām un ķēdēm saistīts, bet viņš sarāva ķēdes un salauza važas, un neviens nespēja viņu savaldīt.

⁵Naktīm un dienām viņš kapos un pakalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem.

⁶Jēzu no tālienes ieraudzījis, viņš pieskrēja un metās viņa priekšā zemē,

⁷un skaļā balsī kliedza: “Kāda mums daļa vienam gar otru, Jēzu, tu Dieva, Visuaugstā, Dēls? Es zvērinu tevi pie Dieva, nemoki mani!”

⁸Jēzus tam sacīja: “Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!”

⁹Tad viņš tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Un tas atbildēja viņam: “Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz.”

¹⁰Un tas sāka viņu ļoti lūgt, lai viņš neaizsūtītu tos prom no šī apvidus.

¹¹Turpat kalna tuvumā ganījās liels cūku bars.

¹²Un visi nešķīstie gari lūdza viņu: “Sūti mūs, lai ieejam cūkās!”

¹³Un Jēzus tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās; un ganāmpulks, skaitā ap divi tūkstoši, metās no kraujas jūrā un tur noslīka.

¹⁴Bet cūku gani aizbēga un izdaudzināja to pilsētā un laukos. Un ļaudis nāca skatīt, kas noticis.

¹⁵Viņi nāca pie Jēzus un ieraudzīja dēmonu apsēsto, to, kurā nupat vēl bija leģions, sēžam apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās.

¹⁶Tie, kas to bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto un cūkām.

¹⁷Ļaudis ņēmās viņu pierunāt, lai iet prom no šī apvidus.

¹⁸Kad viņš kāpa laivā, tas, kas vēl nesen bija dēmonu apsēsts, lūdza Jēzu, lai atļauj būt kopā ar viņu.

¹⁹Bet Jēzus to neļāva un tam sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, ko Kungs tev darījis un kā ir tevi apžēlojis.”

²⁰Un viņš aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt, ko Jēzus viņam bija darījis, un visi brīnījās.

²¹Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras.

²²Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām

²³un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!”

²⁴Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū.

²⁵Kādai sievietei, kas jau divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu

²⁶un bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet nebija guvusi nekādu labumu, kļuva aizvien sliktāk.

²⁷Viņa, izdzirdējusi par Jēzu, nāca ļaužu burzmā un no mugurpuses pieskārās viņa drēbēm.

²⁸Viņa domāja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!”

²⁹Un tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta.

³⁰Un Jēzus, uzreiz sajutis, ka spēks no viņa izgājis, pagriezās ļaužu pūlī un jautāja: “Kas aizskāra manas drēbes?”

³¹Bet viņa mācekļi viņam teica: “Tu redzi, kā ļaudis spiežas tev virsū, un tu jautā: kas mani aizskāra?”

³²Viņš lūkojās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis.

³³Bet sieviete nobijusies un drebēdama, sapratusi, kas ar viņu noticis, nāca un nokrita viņa priekšā un izstāstīja visu taisnību.

³⁴Viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi, ej ar mieru un esi vesela no savas kaites.”

³⁵Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?”

³⁶Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!”

³⁷Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

³⁸Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā.

³⁹Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.”

⁴⁰Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna.

⁴¹Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” — tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!”

⁴²Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums,

⁴³un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzinātu, un lika viņai dot ēst.