Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Marka 6 Bible Online

Marka 6 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Marka 6

¹Un viņš no turienes aizgāja un devās uz savu tēvzemi, un mācekļi gāja viņam līdzi.

²Kad pienāca sabats, viņš sāka sinagogā mācīt, un daudzi, viņu dzirdēdami, brīnījās un runāja: “No kurienes viņam tas? Kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām?

³Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Vai viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tā viņi apgrēkojās viņa dēļ.

⁴Tad Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk godāts kā savā tēvu zemē, savos rados un savā namā.”

⁵Un viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu, vien, rokas uzlicis, dziedināja dažus slimos.

⁶Viņš bija izbrīnīts par viņu neticību. Viņš mācīdams pārstaigāja apkārtnes ciemus.

⁷Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem.

⁸Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā,

⁹bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā.

¹⁰Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat.

¹¹Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.”

¹²Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem.

¹³Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja.

¹⁴To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu.

¹⁵Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem.

¹⁶Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.”

¹⁷Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis,

¹⁸jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.”

¹⁹Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja,

²⁰jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās.

²¹Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres.

²²Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.”

²³Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.”

²⁴Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.”

²⁵Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.”

²⁶Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt

²⁷un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu

²⁸un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.

²⁹Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs.

³⁰Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši.

³¹Un viņš tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” — jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst.

³²Un viņi laivā aizīrās uz kādu nomaļu vietu.

³³Daudzi redzēja viņus aizbraucam un tos pazina, un saskrēja no visiem ciemiem, un nonāca galā pirmie.

³⁴Jēzus, izkāpis krastā, ieraudzīja lielo ļaužu pūli un sirdī iežēlojās par tiem, jo tie bija kā avis, kam nav gana. Un viņš tos daudz mācīja.

³⁵Bija jau vēla stunda, kad mācekļi, pie viņa piegājuši, sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un ir jau vēls,

³⁶atlaid tos, ka tie, nogājuši apkārtējās sētās un ciemos, pirktu sev ēdamo.”

³⁷Bet viņš tiem atbildēja: “Dodiet jūs viņiem ēst!” Tad viņi jautāja: “Vai lai ejam un pērkam maizi par divi simti denārijiem un dodam tiem ēst?”

³⁸Tad viņš tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejiet raudzīt!” Un uzzinājuši tie sacīja: “Piecas un divas zivis.”

³⁹Un viņš visiem lika pa pulkiem nomesties zaļajā zālē.

⁴⁰Un tie nometās pulciņos pa simt un pa piecdesmit.

⁴¹Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai viņi liktu tiem priekšā, un arī tās divas zivis viņš visiem sadalīja.

⁴²Un visi paēda un bija sāti.

⁴³Un tie salasīja divpadsmit pilnus grozus ar maizes gabaliem[7],

⁴⁴un paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru.

⁴⁵Un tūlīt viņš lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri otrā krastā uz Bētsaīdu, kamēr viņš pats atlaistu ļaužu pūli.

⁴⁶Un, tos atlaidis, viņš uzkāpa kalnā Dievu lūgt.

⁴⁷Un, vakaram pienākot, laiva bija jūras vidū un viņš viens pats krastā.

⁴⁸Un, redzēdams viņus nopūlamies airējot, jo vējš bija pretī, viņš ap ceturto nakts sardzes maiņu nāca pie tiem pa jūras virsu un gribēja tiem iet garām.

⁴⁹Tad, ieraudzījuši viņu pa jūras virsu staigājam, tie domāja, ka tas ir spoks, un sāka kliegt,

⁵⁰jo visi viņu ieraudzīja un ļoti izbijās. Bet viņš tūlīt tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, es tas esmu; nebīstieties!”

⁵¹Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš norima; un tie bija pagalam satricināti,

⁵²jo nebija sapratuši par tām maizēm, un viņu sirds vēl bija nocietināta.

⁵³Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē un piestāja krastā.

⁵⁴Viņiem no laivas izkāpjot, ļaudis tūdaļ viņu pazina

⁵⁵un, apskrējuši visu apvidu, sāka nest slimos nestuvēs uz vietu, kur tie dzirdēja viņu esam.

⁵⁶Un, kur vien viņš iegāja kādā ciemā vai pilsētā, vai laukos, tur tie neveselos izlika tirgus laukumos un lūdza viņu, lai kaut viņa drēbju malai varētu pieskarties, un, kas viņam pieskārās, kļuva veseli.