Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Lūkas 1 Bible Online

Lūkas 1 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Lūkas 1

¹Kad jau daudzi ir sākuši apkopot stāstus par notikumiem, kas norisinājušies mūsu vidū,

²kā tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki un vārda kalpi,

³tad, visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis, arī es atzinu par vajadzīgu tev, cienījamo Teofil, secīgi to izklāstīt,

⁴lai tu pārliecinātos, ka vārdi, kas tev mācīti, ir droši.

⁵Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva bija Ārona pēcnācēja un viņas vārds — Elizabete.

⁶Un tie abi bija taisni Dieva priekšā un dzīvoja nevainojami pēc visiem Kunga baušļiem un likumiem.

⁷Tiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau krietni gados.

⁸Kad bija pienākusi Zaharijas kārta kalpot Dieva priekšā,

⁹pēc noteiktās priesteriskās kārtības viņam krita loze ieiet Kunga svētnīcā un kvēpināt;

¹⁰viss ļaužu pulks ārā kvēpināšanas stundā lūdza Dievu.

¹¹Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, nostājies pa labi no kvēpināšanas altāra.

¹²Kad Zaharija to ieraudzīja, viņš satrūkās un viņu pārņēma bailes.

¹³Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, tava lūgšana ir uzklausīta, tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu, un tu sauksi to vārdā Jānis.

¹⁴Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.

¹⁵Jo viņš būs liels Kunga priekšā, vīnu un reibinošu dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās.

¹⁶Daudziem Israēla dēliem viņš liks atgriezties pie Kunga, viņu Dieva.

¹⁷Un tas staigās viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno gudrībai, lai darītu ļaudis gatavus Kungam.”

¹⁸Zaharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Es esmu vecs, un mana sieva jau krietni gados.”

¹⁹Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts tevi uzrunāt un nest tev šo prieka vēsti.

²⁰Un, redzi, tu būsi mēms un nevarēsi parunāt līdz dienai, kad tas notiks, tādēļ ka tu neticēji maniem vārdiem, kuri savā laikā piepildīsies.”

²¹Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējas svētnīcā.

²²Un iznācis viņš nespēja tos uzrunāt, un tie noprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību; un viņš tiem rādīja zīmes un palika mēms.

²³Kad viņa kalpošanas laiks bija pagājis, viņš atgriezās mājās.

²⁴Pēc kāda laika viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus. Viņa sacīja:

²⁵“Kungs man tā ir darījis šajās dienās — viņš mani ir uzlūkojis, lai atņemtu manu negodu ļaužu acīs.”

²⁶Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti

²⁷pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija.

²⁸Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā[1], Kungs ir ar tevi!”

²⁹Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu.

³⁰Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva.

³¹Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus.

³²Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni.

³³Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.”

³⁴Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.”

³⁵Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts — Dieva Dēls.

³⁶Un redzi, Elizabete, tava radiniece, pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī.

³⁷Jo Dievam nekas nav neiespējams.”

³⁸Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Un eņģelis no viņas aizgāja.

³⁹Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē

⁴⁰un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti.

⁴¹Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta.

⁴²Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis!

⁴³No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

⁴⁴Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās.

⁴⁵Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.”

⁴⁶Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu,

⁴⁷un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju,

⁴⁸jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu.

⁴⁹Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds.

⁵⁰Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas.

⁵¹Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos.

⁵²Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos.

⁵³Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā.

⁵⁴Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību,

⁵⁵kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.”

⁵⁶Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās.

⁵⁷Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņai piedzima dēls.

⁵⁸Viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs ir parādījis lielu žēlsirdību viņai, un tie priecājās līdz ar viņu.

⁵⁹Astotajā dienā tie atnāca bērnu apgraizīt un gribēja viņu nosaukt tēva vārdā par Zahariju.

⁶⁰Bet viņa māte iebilda un teica: “Nē! Viņu sauks Jānis.”

⁶¹Tie viņai teica: “Tavos rados nav neviena, kas saukts tādā vārdā.”

⁶²Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu, lai bērnu nosauc.

⁶³Palūdzis rakstāmo dēlīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās.

⁶⁴Tūlīt viņa mute atdarījās, mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu.

⁶⁵Tad bailes pārņēma visus kaimiņus, un visā Jūdejas kalnienē runāja par šiem notikumiem.

⁶⁶Visi, kas to dzirdēja, savā sirdī prātoja, brīnīdamies: “Kas gan būs šis bērns?” Un Kunga roka bija ar viņu.

⁶⁷Viņa tēvs Zaharija, Svētā Gara piepildīts, pravietoja:

⁶⁸“Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu,

⁶⁹un viņš ir cēlis mums pestīšanas ragu[2] sava kalpa Dāvida namā,

⁷⁰kā viņš kopš sendienām ir runājis caur svēto praviešu muti:

⁷¹glābt mūs no ienaidniekiem, no visu to rokām, kas mūs ienīst,

⁷²parādīt žēlsirdību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību,

⁷³zvērestu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,

⁷⁴lai mēs, no ienaidniekiem izglābti, bez bailēm,

⁷⁵svētumā un taisnīgumā viņam kalpojam visas sava mūža dienas.

⁷⁶Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstā pravieti. Tu iesi Kungam pa priekšu sataisīt viņa ceļu,

⁷⁷lai dotu viņa tautai pestīšanas atziņu caur grēku piedošanu

⁷⁸mūsu Dieva sirds žēlsirdības dēļ. Tādēļ rīta zvaigzne mūs no augšienes uzlūkos,

⁷⁹lai mirdzētu tiem, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu kājas uz miera ceļa.”

⁸⁰Un bērniņš auga un kļuva stiprs garā, un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā.