Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Lūkas 8 Bible Online

Lūkas 8 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Lūkas 8

¹Pēc tam Jēzus apstaigāja pilsētas un ciemus, sludinādams un mācīdams evaņģēliju par Dieva valstību; tie divpadsmit bija ar viņu

²un tāpat arī dažas sievietes, kas bija dziedinātas no nešķīstiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni,

³Joanna, Hēroda pārvaldnieka Hūzas sieva, arī Zuzanna un daudzas citas, kas ar savu rocību gādāja par viņiem.

⁴Kad sapulcējās liels ļaužu pūlis un daudzu pilsētu ļaudis sanāca pie viņa, viņš runāja līdzībā:

⁵“Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda;

⁶cita krita klintainē un uzdīgusi novīta, jo tai nebija valgmes;

⁷cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi, reizē augdami, to nomāca;

⁸cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To pateicis, viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

⁹Tad mācekļi viņam jautāja: “Ko nozīmē šī līdzība?”

¹⁰Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredzētu un dzirdēdami nesaprastu.

¹¹Šī līdzība ir šāda, redzi, sēkla ir Dieva vārds.

¹²Ceļmalā ir tie, kas dzird; bet tad nāk sātans un paņem prom vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netaptu izglābti.

¹³Bet kas sēts klintainē — ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, ar prieku to uzņem, bet, būdami bez saknēm, tikai uz brīdi notic, bet pārbaudījuma laikā atkrīt.

¹⁴Bet kas sēts starp ērkšķiem — ir tie, kas vārdu ir dzirdējuši, bet dzīves rūpesti, bagātība un baudas to noslāpē, un tie augļus nenes.

¹⁵Bet kas sēts labā zemē — ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā.

¹⁶Gaismekli iededzis, neviens to neslēpj zem trauka vai zem gultas, bet liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.

¹⁷Nav nekā apslēpta, kas netaptu redzams, nav nekā noglabāta, kas reiz netaptu zināms vai nenāktu atklātībā.

¹⁸Tad nu pielūkojiet, kā jūs klausāties; jo, kam ir, tam dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”

¹⁹Pie viņa atnāca māte un viņa brāļi, bet ļaužu pūļa dēļ nevarēja viņam tikt klāt.

²⁰Un kāds viņam teica: “Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.”

²¹Bet viņš sacīja: “Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.”

²²Tad kādu dienu Jēzus un viņa mācekļi sēdās laivā, un viņš tiem sacīja: “Celsimies uz ezera otru krastu.” Un viņi cēlās pāri.

²³Tiem braucot, viņš iemiga, un ezerā sacēlās liela vētra; viļņi gāzās laivā, un viņi bija briesmās;

²⁴tie piegāja viņam klāt un modināja viņu: “Mācītāj, Mācītāj, mēs ejam bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus. Un tie norima, un iestājās klusums.

²⁵Viņš tiem sacīja: “Kur ir jūsu ticība?” Pārbijušies tie brīnījās un cits citam jautāja: “Kas viņš tāds ir, ka pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”

²⁶Un tie nonāca Gerasas[9] apgabalā, kas iepretim Galilejai.

²⁷Kad viņš izkāpa krastā, no pilsētas pretī nāca kāds dēmonu apsēsts vīrs, kas jau ilgu laiku nevalkāja drēbes un nedzīvoja mājās, bet kapos.

²⁸Ieraudzījis Jēzu, viņš iekliedzās, nokrita viņa priekšā un skaļā balsī sauca: “Jēzu, visaugstā Dieva Dēls, kāda daļa mums vienam gar otru? Es tevi lūdzu, nemoki mani!”

²⁹Jo viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka. Tas bija ilgu laiku to sagrābis savā varā; to bija sējuši ķēdēm un saistījuši važām, lai savaldītu, bet tas bija važas sarāvis, un dēmons to dzina uz tuksnesīgām vietām.

³⁰Jēzus tam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas atbildēja: “Leģions.” Jo daudz dēmonu bija viņā iegājuši.

³¹Un tie sāka viņu lūgt, lai nepavēl tiem mesties bezdibenī.

³²Bet tur uz kalna bija liels cūku bars. Dēmoni lūdzās, lai ļauj tiem ieiet cūkās. Un viņš tiem atļāva.

³³Dēmoni, izgājuši no tā cilvēka, iegāja cūkās, un ganāmpulks metās lejā no kraujas ezerā un noslīka.

³⁴Gani, to redzēdami, aizbēga un izdaudzināja par šo notikumu pilsētā un laukos.

³⁵Ļaudis iznāca, lai redzētu, kas noticis, un nonāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura dēmoni bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām, apģērbtu un pie pilna saprāta, un tie izbijās.

³⁶Un tie, kas bija redzējuši, kā dēmonu apsēstais tika dziedināts, viņiem to pastāstīja.

³⁷Viss lielais ļaužu pulks no Gerasas apgabala lūdza viņu iet prom, jo lielas izbailes tos bija pārņēmušas. Un viņš, iekāpis laivā, atgriezās Galilejā.

³⁸Vīrs, no kura dēmoni bija izgājuši, lūdza ļaut tam palikt kopā ar viņu, bet viņš to raidīja prom, sacīdams:

³⁹“Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un tas aizgāja un izdaudzināja pa visu pilsētu, ko Jēzus viņam bija darījis.

⁴⁰Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja.

⁴¹Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā,

⁴²jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu.

⁴³Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus,[10] bet neviens nebija spējis to dziedināt;

⁴⁴no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja.

⁴⁵Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū.[11]”

⁴⁶Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.”

⁴⁷Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela.

⁴⁸Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.”

⁴⁹Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.”

⁵⁰To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.”

⁵¹Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei.

⁵²Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.”

⁵³Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi.

⁵⁴Bet viņš,[12] satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!”

⁵⁵Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst.

⁵⁶Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt.