Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 5. Mozus 1 Bible Online

5. Mozus 1 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

5. Mozus 1

¹Šie ir vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēlu viņpus Jardānas, tuksnesī, klajumos pretī Niedru jūrai starp Pārānu un Tofelu, un Lābanu, un Hacērotu un Dī-Zahabu

²vienpadsmit dienu gājumā no Horeba ceļā uz Seīra kalnu, uz Kādēš-Barnēu.

³Četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā Mozus sacīja Israēla dēliem visu, ko Kungs viņam par tiem bija pavēlējis

⁴pēc tam, kad viņš bija nokāvis amoriešu ķēniņu Sīhonu, kurš dzīvoja Hešbonā, un Bāšānas ķēniņu Ogu, kurš dzīvoja Aštārotā, Edreī.

⁵Mozus sāka skaidrot šo bauslību viņpus Jardānas Moāba zemē, sacīdams:

⁶“Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums Horebā un teica: gana jums palikt šajā kalnā!

⁷Taisieties un dodieties — ejiet uz amoriešu kalnieni un pie visiem to kaimiņiem — gan klajumos, gan kalnos un ielejās, gan Negebā un jūras krastā — un uz Kanaāna zemi un Lebanonu līdz pat lielajai Eifrātas upei.

⁸Redziet, es jūsu priekšā esmu nolicis zemi, ejiet un iemantojiet zemi, ko Kungs zvērēja dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam un viņu pēcnācējiem.

⁹Un tolaik es jums teicu: viens es ar jums vairs galā netieku!

¹⁰Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un, redzi, šodien jūsu ir tik daudz, cik zvaigžņu debesīs!

¹¹Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai pieliek tam, cik jūs esat, vēl tūkstoš reižu klāt un lai svētī jūs, kā solījis!

¹²Kā lai es viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus?!

¹³Izvēlieties sev gudrus, saprātīgus un pieredzējušus vīrus pēc savām ciltīm, un es tos iecelšu jums par galvenajiem.

¹⁴Tad jūs man atbildējāt un teicāt: tas ir labi, ko tu mums liki darīt!

¹⁵Un es ņēmu jūsu cilšu galvenos, gudrus un zinīgus vīrus, un iecēlu tos pār jums — tie bija virsnieki pār tūkstošiem, virsnieki pār simtiem, virsnieki pār piecdesmit un virsnieki pār desmit visās jūsu ciltīs.

¹⁶Un jūsu tiesnešiem es todien pavēlēju: uzklausiet savus brāļus un taisni tiesājiet starp cilvēku un viņa tuvāko, un svešinieku.

¹⁷Neizceliet tiesā nevienu, uzklausiet gan mazu, gan lielu — nebaidieties no cilvēka, jo tiesa pieder Dievam! Bet to lietu, kas jums par grūtu, nododiet man, un es to izklausīšu.

¹⁸Tolaik es pavēlēju visu, kas jums jādara.

¹⁹Tad mēs devāmies ceļā no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt ceļā uz amoriešu kalnieni, kā Kungs, mūsu Dievs, bija pavēlējis, un mēs nonācām Kādēš-Barnēā.

²⁰Un es jums teicu: nu jūs esat atnākuši uz amoriešu kalnieni, ko Kungs, mūsu Dievs, mums devis.

²¹Redzi, Kungs, tavs Dievs, tev devis šo zemi — celies, iemanto to, kā Kungs, mūsu tēvu Dievs, tev teicis! Nebaidies un nebaiļojies!

²²Tad jūs visi nācāt un teicāt: sūtīsim sev pa priekšu vīrus, lai tie izlūko zemi un pastāsta mums ceļu, pa kuru mums būs jādodas, un par pilsētām, kurās mēs nonāksim.

²³Tas man šķita labi, un es ņēmu divpadsmit vīrus — pa vīram no katras cilts.

²⁴Tie devās ceļā, gāja uz kalnieni, nonāca Eškolas ielejā un to izlūkoja.

²⁵Viņi ņēma un atnesa mums tās zemes augļus un stāstīja mums: laba ir zeme, ko Kungs, mūsu Dievs, mums dod!

²⁶Bet jūs negribējāt turp iet un dumpojāties pret Kungu.

²⁷Jūs kurnējāt savās teltīs un teicāt: Kungs ir noskaities — viņš mūs tādēļ izveda no Ēģiptes zemes, lai atdotu amoriešiem, ka tie mūs iznīcina!

²⁸Kurp mums iet!? Mūsu sirdis nu tapušas mīkstčaulīgas, jo mūsu brāļi mums teica: tā ir lielāka un stiprāka tauta par mums, to pilsētas ir lielākas un nocietinātas līdz debesīm! Un arī Anāka dēlus mēs tur redzējām!

²⁹Tad es jums teicu: netrīciet un nebaidieties no viņiem!

³⁰Kungs, jūsu Dievs, iet jums pa priekšu — viņš par jums cīnīsies tieši tāpat kā Ēģiptē jūsu acu priekšā.

³¹Un tuksnesī — tu pats redzēji — Kungs, tavs Dievs, tevi nesa, kā tēvs nes savu dēlu — visu ceļu, kas jums bija jāiet, līdz nonācāt šeit!

³²Un pat tad jūs neesat ticējuši Kungam, savam Dievam,

³³kas jūsu priekšā gāja pa ceļu, lai izvēlētos jums vietu, kur apmesties, — kā uguns naktī, lai rādītu ceļu, pa kuru jums iet, un kā mākonis dienā!

³⁴Kungs dzirdēja jūsu runas, iedegās dusmās un zvērēja:

³⁵neviens no šiem vīriem, no šīs ļaunās paaudzes neredzēs to labo zemi, ko es apzvērēju dot jūsu tēviem!

³⁶Vien izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu. Viņš to redzēs, viņam un viņa dēliem es došu to zemi, ko jau minusi viņa kāja, jo viņš vienmēr sekoja Kungam.

³⁷Un Kungs noskaitās arī uz mani un teica: arī tu tur nenonāksi!

³⁸Jozua, Nūna dēls, kas tev palīdz, — viņš tur nonāks! Spēcini viņu, jo viņam būs jāmanto zeme Israēlam!

³⁹Bet jūsu bērni, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, un jūsu dēli, kas šodien vēl nezina ne labu, ne ļaunu, — tie tur nonāks, tiem es to došu, un viņi to iemantos!

⁴⁰Bet jūs dodieties ceļā un ejiet pa tuksnesi uz Niedru jūru.

⁴¹Tad jūs man atbildējāt: mēs esam grēkojuši pret Kungu! Mēs iesim un cīnīsimies, kā Kungs, mūsu Dievs, ir pavēlējis! Tad jūs visi apjozāties ieročiem un grasījāties kāpt kalnienē.

⁴²Bet Kungs man teica: saki viņiem: nekāpiet un necīnieties, jo es neesmu ar jums! Ka ienaidnieki jūs nesatriec!

⁴³Un es runāju ar jums, bet jūs mani neklausījāt un dumpojāties pret Kungu, un uzdrošinājāties kāpt kalnienē.

⁴⁴Tad jums pretī iznāca amorieši, kas dzīvoja kalnienē, un vajāja jūs kā bites, kāva jūs līdz pat Seīrai, līdz Hormai.

⁴⁵Jūs atgriezāties un raudājāt Kunga priekšā, bet Kungs neklausījās, ko jūs sakāt, — viņš jūs neuzklausīja!

⁴⁶Tad jūs palikāt Kādēšā ilgu laiku. Cik dienu tur neesat mituši!