Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 5. Mozus 32 Bible Online

5. Mozus 32 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

5. Mozus 32

¹“Klausieties, debesis, un es runāšu! Sadzirdi, zeme, ko es teikšu!

²Lai pil kā lietus mana pamācība, lai lās kā rasa mana runa — kā lietus pār mauru, kā lītavas pār zāli,

³jo Kunga vārdu es piesaucu! Slavējiet mūsu Dieva lielumu!

⁴Viņa darbs — vienlaidus klints! Visi viņa ceļi ir patiesi! Patiesības Dievs, kam nav vainas, taisns un taisnīgs viņš ir!

⁵Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli — nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze!

⁶Vai to jūs nodarāt Kungam?! Tauta dumjā un neldzīgā! Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi? Viņš tevi radīja un audzināja!

⁷Atceries vissenās dienas, apjēdz audžaudžu gadus, jautā savam tēvam, un viņš tev teiks, saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs!

⁸Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu, kad viņš nošķīra cilvēka dēlus, viņš nolika robežas tautām pēc Israēla dēlu[3] skaita!

⁹Kunga daļa ir viņa tauta, Jēkabs — viņa mantojuma tiesa!

¹⁰Viņš to atrada tuksneša zemē, tukšumā, svelmē, kailatnē, par viņu gādāja, to aprūpēja, sargāja kā savu acuraugu!

¹¹Kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās, —

¹²tā Kungs viens veda viņus, kopā ar viņu nebija cita dieva!

¹³Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs, lauka labumiem ēdināja, viņš zīdīja tos ar medu no klints un ar eļļu no krama,

¹⁴ar govju sviestu un kazu pienu, ar jēru treknumu, ar Bāšānas auniem un kazām, ar visleknākajiem kviešiem, — un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis!

¹⁵Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties — tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! — un atmeta Dievu, kas viņu radījis, noniecināja savas pestīšanas klinti!

¹⁶Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem, ar preteklībām viņu kaitināja!

¹⁷Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi, pie tādiem dieviem, ko nepazina, pie jauniem un tāliem gāja, par tiem tavi tēvi pat nenojauta!

¹⁸Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji, tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs!

¹⁹To redzēja Kungs un nicināja, noskaitās uz saviem dēliem un meitām,

²⁰viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem, es viņu galu vēl ieraudzīšu, jo visa to paaudze sagānījusies, tie ir dēli, kam ticības nav!

²¹Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi, ar saviem elkiem mani kaitināja! Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta, ar nelgu tautu tos kaitināšu!

²²Manās dusmās iedegsies uguns, tā degs līdz šeola dzīlēm, aprīs zemi un tās augļus un aizdegs kalnu pamatus!

²³Es tiem ļaunumu nesīšu, savas bultas pret viņiem sūtīšu!

²⁴Bads tos vārdzinās, karsonis aprīs un rūgtais mēris! Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu un odzes, kas pīšļos rāpo!

²⁵No ārpuses kaus zobens un no iekšpuses šaušalas — gan jaunekli, gan jaunavu, gan zīdaini, gan sirmgalvi!

²⁶Tad es teiktu: es tos izkaisīšu, cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, —

²⁷ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos, ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas, ka nesaka: mēs esam stiprāki, ne Kungs to visu darīja!

²⁸Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis un kam nav saprašanas!

²⁹Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu, nojēgtu savu galu!

³⁰Kā lai viens vajā tūkstoti un divi liek ļaunumam bēgt?! — ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi, ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis!

³¹Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints! Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši!

³²Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas un no Gomoras laukiem! Viņu vīnogas ir indes vīnogas, un tām rūgti ķekari!

³³Viņu vīns — nezvēru inde un drausms odžu nāveklis!

³⁴Vai tas pie manis nav noglabāts? Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots?

³⁵Es atriebšu un atdarīšu, kad tiem paslīdēs kāja, tuvu ir viņu posta diena, jau steidz tas, kas tiem nospriests!

³⁶Kungs tiesās savu tautu, bet savus kalpus viņš žēlos, kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas un ka tiem gals klāt!

³⁷Viņš teiks: kur viņu dievi, klintis, aiz kurām tie slēpās,

³⁸kas viņu upuru taukus rija un lejamo upuru vīnu tempa?! Lai tie nāk un jums palīdz! Lai tie jums ir patvērums!

³⁹Tagad jūs redzat, ka es — tas! Nav cita dieva, vien es! Es nāvēju, un es daru dzīvu! Es ievainoju, un es sadziedēju! Neviens nevar glābt no manas rokas!

⁴⁰Līdz debesīm es savu roku pacēlu, teicu: es dzīvs uz mūžiem!

⁴¹Ja es notrīšu sava zobena asmeni un mana roka sāks tiesāt, tad es atriebšu saviem ienaidniekiem, tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu!

⁴²Savas bultas es dzirdīšu asinīm, un mans zobens rīs miesu — nokauto asinis un gūstekņus un ienaidnieka matainās galvas!

⁴³Līksmojiet, tautas, par viņa tautu, jo viņš atriebj savu kalpu asinis, atmaksā saviem ienaidniekiem, šķīsta savu zemi un tautu!”

⁴⁴Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta.

⁴⁵Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu,

⁴⁶viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus,

⁴⁷jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība — tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.”

⁴⁸Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum:

⁴⁹“Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu!

⁵⁰Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, — tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, —

⁵¹tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū!

⁵²Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!”