Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Jāņa 11 Bible Online

Jāņa 11 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Jāņa 11

¹Bija kāds nevesels — Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta.

²Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis.

³Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.”

⁴Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.”

⁵Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru.

⁶Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija.

⁷Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!”

⁸Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!”

⁹Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu.

¹⁰Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.”

¹¹To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.”

¹²Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.”

¹³Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā.

¹⁴Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris!

¹⁵Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!”

¹⁶Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!”

¹⁷Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā.

¹⁸Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes — apmēram piecpadsmit stadiju[13].

¹⁹Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ.

²⁰Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.

²¹Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.

²²Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”

²³Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”

²⁴Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”

²⁵Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu!

²⁶Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”

²⁷Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.”

²⁸To pateikusi, viņa aizgāja, pasauca savu māsu Mariju un tai slepus sacīja: “Skolotājs ir klāt un sauc tevi!”

²⁹Viņa, to dzirdējusi, tūlīt piecēlās un gāja pie viņa.

³⁰Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet kavējās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi.

³¹Tad nu jūdi, kas bija namā un mierināja Mariju, redzēdami, ka viņa ātri pieceļas un iziet, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.

³²Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.”

³³Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica:

³⁴“Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!”

³⁵Jēzus raudāja.

³⁶Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”

³⁷Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”

³⁸Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens.

³⁹Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.”

⁴⁰Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?”

⁴¹Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji!

⁴²Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, — lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.”

⁴³To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”

⁴⁴Un mirušais iznāca — kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”

⁴⁵Daudzi jūdi, kas bija atnākuši pie Marijas, ieraudzījuši, ko viņš ir izdarījis, sāka viņam ticēt.

⁴⁶Bet daži no viņiem nogāja pie farizejiem un izstāstīja, ko Jēzus bija darījis.

⁴⁷Tad virspriesteri un farizeji sasauca sinedriju un sprieda: “Ko lai darām? Šis cilvēks dara daudzas zīmes.

⁴⁸Ja mēs viņam tā ļausim, tad visi ticēs viņam, un atnāks romieši un atņems mums gan šo vietu, gan tautu.”

⁴⁹Viens no viņiem — Kajafa, tā gada augstais priesteris — tiem sacīja: “Jūs nekā nezināt,

⁵⁰un jūs nesaprotat, ka ir labāk, ja viens cilvēks mirst par daudziem, nekā visa tauta iet bojā.”

⁵¹To viņš nesacīja no sevis, bet, būdams tā gada augstais priesteris, pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu.

⁵²Un ne vien par šo tautu, bet arī tādēļ, lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop.

⁵³Tad nu no šīs dienas tie nosprieda viņu nokaut.

⁵⁴Jēzus vairs atklāti nestaigāja starp jūdiem, bet aizgāja no turienes uz vietu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un palika tur kopā ar mācekļiem.

⁵⁵Jūdu Pashas svētki bija tuvu, un daudzi no laukiem ieradās Jeruzālemē pirms svētkiem, lai šķīstītos.

⁵⁶Tie meklēja Jēzu un, templī stāvēdami, runāja savā starpā: “Kā jūs domājat? Vai tad viņš tiešām neatnāks uz svētkiem?”

⁵⁷Bet virspriesteri un farizeji bija izdevuši pavēli, lai katrs, kas zina, kur viņš ir, viņu uzrāda, lai varētu viņu apcietināt.