Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Apustuļu darbi 16 Bible Online

Apustuļu darbi 16 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Apustuļu darbi 16

¹Tad viņš nonāca Derbē un Listrās. Un, redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas jūdu sievietes dēls, kura tēvs bija grieķis.

²Brāļi, kas dzīvoja Listrās un Ikonijā, liecināja par viņu labu.

³Pāvils, iedams prom, gribēja ņemt viņu sev līdzi. Bet, tā kā visi zināja, ka viņa tēvs bijis grieķis, Pāvils to apgraizīja jūdu dēļ, kuri dzīvoja tajā apvidū.

⁴Apceļojot pilsētas, viņi mācekļiem uzdeva ievērot priekšrakstus, ko bija noteikuši apustuļi un presbiteri Jeruzālemē.

⁵Draudzes stiprinājās ticībā un skaitliski pieauga dienu no dienas.

⁶Bet Frīģijas un Galatijas zemē viņi nepalika, jo Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā.

⁷Nonākuši pie Mīsijas, viņi lūkoja ieiet Bitīnijā, bet Jēzus Gars viņiem neļāva.

⁸Pagājuši garām Mīsijai, viņi nonāca Troādā.

⁹Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedoniešu vīrs stāv un viņu aicina: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!”

¹⁰Kad viņš bija šo parādību redzējis, mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.

¹¹Atstājuši Troādu, mēs taisnā ceļā aizkuģojām uz Samotrāki un nākamajā dienā devāmies uz Neapoli[7]

¹²un no turienes uz Filipiem, pilsētu, kas mūsu ceļā bija pirmā[8] kolonija Maķedonijas apgabalā. Šajā pilsētā mēs pavadījām dažas dienas.

¹³Sabatā mēs izgājām ārā pa pilsētas vārtiem un devāmies gar upi, kur, mēs domājām, jābūt lūgšanu vietai, un apsēdušies sākām runāt ar sievietēm, kas tur bija sanākušas.

¹⁴Klausījās arī kāda dievbijīga[9] sieviete, vārdā Lidija, viņa bija purpura pārdevēja no Tiatīras pilsētas. Viņai Kungs atvēra sirdi uzklausīt Pāvila vārdus.

¹⁵Kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa aicināja: “Ja jūs uzskatāt, ka esmu Kungam uzticīga, tad nāciet manā namā un palieciet.” Un viņai izdevās mūs pierunāt.

¹⁶Reiz, kad gājām uz lūgšanu vietu, mums gadījās sastapt kādu verdzeni, kurā bija pareģotājas gars, un ar pareģošanu viņa nesa saviem saimniekiem lielu peļņu.

¹⁷Viņa sekoja Pāvilam un mums, klaigādama: “Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.”

¹⁸Tā viņa darīja daudzas dienas. Nevarēdams to vairs paciest, Pāvils vērsās pie gara, sacīdams: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu: izej no viņas!” Un tajā pašā brīdī tas izgāja no viņas.

¹⁹Bet viņas saimnieki, redzēdami, ka pagaisusi viņu cerība uz peļņu, sagrāba Pāvilu un Sīlu un aizvilka tos uz tirgus laukumu, lai nodotu varasvīriem.

²⁰Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā

²¹un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.”

²²Viņiem apkārt sastājās ļaužu pūlis. Pārvaldnieki, norāvuši tiem drēbes, lika tos nopērt.

²³Daudziem sitieniem šaustījuši, viņi tos iemeta cietumā un piekodināja cietumsargam stingri uzraudzīt.

²⁴Tādu pavēli saņēmis, cietumsargs iemeta tos cietuma dziļākajā kambarī un viņu kājas saslēdza koka siekstā.

²⁵Nakts vidū Pāvils un Sīla slavēja Dievu dziesmās, un pārējie cietumnieki viņos klausījās.

²⁶Pēkšņi notika liela zemestrīce un satricināja cietuma pamatus. Tūlīt atvērās visas durvis un visiem nokrita važas.

²⁷Uztrūcies no miega, cietumsargs ieraudzīja cietuma durvis atvērtas un, nospriedis, ka cietumnieki aizbēguši, izrāva zobenu un grasījās sevi nonāvēt.

²⁸Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: “Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat.”

²⁹Palūdzis gaismu, tas metās pie viņiem iekšā un drebēdams nokrita Pāvilam un Sīlam pie kājām.

³⁰Izvedis viņus ārā, tas lūdza: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu glābts?”

³¹Viņi sacīja: “Tici Kungam Jēzum un tiksi glābts — gan tu, gan tavs nams.”

³²Un tie viņam un visiem, kas bija viņa namā, sludināja Kunga vārdu.

³³Tajā pašā naktī cietumsargs tos uzņēma pie sevis, apmazgāja viņu brūces, un tūlīt viņš tika kristīts un visi, kas bija ar viņu.

³⁴Ievedis tos savā namā, viņš klāja tiem galdu un priecājās kopā ar visu savu namu ticībā uz Dievu.

³⁵Nākamajā dienā pilsētas pārvaldnieki sūtīja pie sarga liktorus[10] un lika teikt: “Laid ārā šos cilvēkus!”

³⁶Cietumsargs to paziņoja Pāvilam: “Pārvaldnieki teica, lai jūs atlaiž. Tad nu ejiet un dodieties prom ar mieru.”

³⁷Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs — lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.”

³⁸Liktori šos vārdus paziņoja pilsētas pārvaldniekiem, bet tie, izdzirdējuši, ka viņi ir romieši, nobijās.

³⁹Pilsētas pārvaldnieki atnāca un laipni aprunājās ar viņiem, un, izveduši ārā, lūdza viņus aiziet no pilsētas.

⁴⁰Iznākuši no cietuma, viņi aizgāja uz Lidijas māju un, satikuši brāļus, uzmundrināja tos un devās tālāk.