Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Apustuļu darbi 20 Bible Online

Apustuļu darbi 20 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Apustuļu darbi 20

¹Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju.

²Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā,

³kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju.

⁴Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem — Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces — Tihiks un Trofims.

⁵Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā.

⁶Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas.

⁷Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij.

⁸Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu.

⁹Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu.

¹⁰Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.”

¹¹Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom.

¹²Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti.

¹³Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām.

¹⁴Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni.

¹⁵No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā.

¹⁶Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.

¹⁷Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas.

¹⁸Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums,

¹⁹kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ.

²⁰Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām.

²¹Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu.

²²Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida;

²³vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas.

²⁴Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, — apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.

²⁵Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet.

²⁶Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm,

²⁷jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu.

²⁸Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm.

²⁹Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs,

³⁰un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus.

³¹Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt.

³²Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem.

³³Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis.

³⁴Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani.

³⁵Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.”

³⁶To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu.

³⁷Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja.

³⁸Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi.