Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Apustuļu darbi 27 Bible Online

Apustuļu darbi 27 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Apustuļu darbi 27

¹Kad bija nolemts, ka mums jādodas uz Itāliju, Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam Augusta kohortas centurionam, vārdā Jūlijs.

²Uzkāpuši uz Adramītēnas kuģa, kas devās uz dažām vietām Āzijas piekrastē, mēs aizkuģojām; ar mums bija Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes.

³Nākamajā dienā mēs sasniedzām Sidonu. Jūlijs laipni atļāva Pāvilam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu aprūpēt.

⁴No turienes mēs devāmies tālāk, pretvēja dēļ kuģojot gar Kipru aizvējā.

⁵No Kilikijas un Pamfīlijas krastiem pārcēlušies pāri atklātai jūrai, mēs nonācām Mirā, kas atrodas Likijā.

⁶Tur centurions atrada kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums pāriet uz to.

⁷Daudzas dienas lēni virzījāmies uz priekšu un ar lielām grūtībām nonācām Knidā. Pretvēja kavēti, mēs kuģojām Krētas aizvējā un nonācām iepretim Salmonei.

⁸Braukdami gar krastu, mēs ar grūtībām nonācām kādā vietā, ko sauc par Labo ostu, kuras tuvumā bija Lasejas pilsēta.

⁹Tā kā bija pagājis ilgs laiks un kuģošana bija kļuvusi bīstama — arī gavēņa laiks jau bija garām — , Pāvils brīdināja:

¹⁰“Vīri, es redzu, ka, turpinot ceļu, posts un briesmas draud ne tikai kuģim un kravai, bet arī mūsu dzīvībām.”

¹¹Bet centurions vairāk uzticējās kuģa stūrmaņa un īpašnieka vārdiem, nevis Pāvila brīdinājumam.

¹²Tā kā osta nebija ziemošanai piemērota, vairākums nolēma no šejienes doties tālāk, lai, ja iespējams, paspētu nokļūt un varētu pārziemot Foinīkā, Krētas ostā, kas pavērsta pret dienvidrietumu vēju libu un ziemeļrietumu vēju horu.

¹³Kamēr pūta dienvidu vējš, šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi pabrauca tuvu garām Krētai.

¹⁴Bet aiz tās no salas puses tūlīt atbrāzās viesuļvētra — ziemeļaustrumu vējš, ko sauc par eirakilonu.

¹⁵Kuģi sagrāba viesulis, un, nespēdami turēties tam pretī, mēs padevāmies un tikām nesti.

¹⁶Mūs aizrāva garām mazai salai Kaudai, un mēs tik tikko spējām noturēt glābšanas laivu.

¹⁷Vīri to uzvilka uz klāja un ar tauvām apjoza kuģi, tad, baidīdamies, ka kuģis varētu iekļūt sirtē[18], tie nolaida peldošo enkuru un ļāvās, lai to nes.

¹⁸Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, vīri sāka sviest ārā kravu,

¹⁹un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus.

²⁰Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties.

²¹Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību.

²²Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis.

²³Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja:

²⁴nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa.

²⁵Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā viņš man to sacīja.

²⁶Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.”

²⁷Kad jau četrpadsmito dienu mūsu kuģi nesa pa Adrijas jūru, ap pusnakti jūrniekiem šķita, ka tuvumā ir sauszeme.

²⁸Iegremdējuši loti, viņi izmērīja dziļumu — tas bija divdesmit asis; nedaudz tālāk iegremdējuši, viņi atkal izmērīja — dziļums bija piecpadsmit asis.

²⁹Baidīdamies uztriekties klinšu radzēm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienas iestāšanos.

³⁰Daži jūrnieki, izlikdamies, ka grib izmest enkuru no kuģa priekšgala, nolaida jūrā laivu un gribēja bēgt no kuģa.

³¹Pāvils sacīja centurionam un kareivjiem: “Ja šie nepaliks kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.”

³²Tad kareivji pārcirta virves, kas turēja laivu, un ļāva tai nokrist.

³³Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs jau četrpadsmito dienu, nez ko gaidīdami, vadāt laiku neēduši un neko neesat baudījuši.

³⁴Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.”

³⁵To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst.

³⁶Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst.

³⁷Uz kuģa mēs bijām pavisam divsimt septiņdesmit seši.

³⁸Paēduši viņi izmeta labību jūrā, lai atvieglotu kuģi.

³⁹Kad iestājās diena, viņi pamanīja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja izdotos, tur uzdzīt kuģi; šo zemi gan viņi nepazina.

⁴⁰Pārcirtuši tauvas, viņi pameta enkurus jūrā un, vienlaikus atraisīdami stūres airu siksnas un pagriežot priekšburu pa vējam, virzījās uz krastu.

⁴¹Taču kuģis uzskrēja uz klints, kurai abās pusēs bija dziļa jūra, un tur uzsēdās; kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu spēcīgie viļņi sadragāja.

⁴²Tad kareivji nolēma visus apcietinātos nogalināt, lai tikai kāds peldus neaizbēgtu.

⁴³Bet centurions, gribēdams glābt Pāvilu, viņu nodomu izjauca. Viņš lika tiem, kas varēja papeldēt, pirmajiem mesties jūrā un izkļūt krastā,

⁴⁴bet pārējiem — peldus uz dēļiem vai uz kuģa atlūzām. Tā visi izglābās krastā.