Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals Apustuļu darbi 7 Bible Online

Apustuļu darbi 7 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

Apustuļu darbi 7

¹Tad augstais priesteris vaicāja: “Vai tas tā ir?”

²Un viņš atbildēja: “Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš, pirms apmetās uz dzīvi Hārānā, vēl bija Mezopotāmijā,

³un sacīja viņam: izej no savas zemes un pamet savus tuviniekus, un dodies uz zemi, kuru es tev rādīšu. —

⁴Tad viņš izgāja no kaldiešu zemes un apmetās Hārānā, bet, kad nomira viņa tēvs, Dievs no turienes pārcēla viņu uz dzīvi šajā zemē, kur jūs dzīvojat tagad.

⁵Dievs nedeva tam mantojumā ne pēdas šīs zemes, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem, lai gan bērnu viņam nebija.

⁶Dievs sacīja tā: tavi pēcnācēji dzīvos svešā zemē, viņus paverdzinās un vārdzinās četri simti gadu.

⁷Un tautu, kurai viņi vergos, es tiesāšu, sacīja Dievs; un pēc tam viņi no turienes izies un kalpos man šajā vietā. —

⁸Dievs deva viņam apgraizīšanas derību, un viņš dzemdināja Īzaku un apgraizīja viņu astotajā dienā, un Īzaks dzemdināja Jēkabu un Jēkabs — divpadsmit patriarhus.

⁹Un patriarhi greizsirdībā pret Jāzepu pārdeva viņu uz Ēģipti. Bet Dievs bija ar viņu

¹⁰un izglāba viņu no visām grūtībām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes valdnieka, priekšā. Tas iecēla viņu par pārvaldnieku pār Ēģipti un visu savu namu.

¹¹Tad pār visu Ēģipti un Kanaānu nāca bads un liels posts, un mūsu tēvi nevarēja atrast pārtiku.

¹²Bet Jēkabs, izdzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, aizsūtīja turp mūsu tēvus pirmoreiz.

¹³Bet otrajā reizē Jāzeps atklāja sevi saviem brāļiem, un faraonam kļuva zināma Jāzepa cilts.

¹⁴Nosūtījis tos atpakaļ, Jāzeps aicināja Jēkabu un visu radu saimi, skaitā septiņdesmit piecas dvēseles.

¹⁵Tad Jēkabs aizgāja uz Ēģipti un nomira, viņš un mūsu tēvi,

¹⁶un viņus pārveda uz Šehemu un guldīja kapenē, ko Ābrahāms par sudrabu bija nopircis no Hamora dēliem Šehemā.

¹⁷Tuvojās laiks, kad Dievam vajadzēja piepildīt Ābrahāmam doto solījumu, un tauta auga un vairojās Ēģiptē,

¹⁸taču Ēģiptē cēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina.

¹⁹Viņš izgudroja viltību pret mūsu tautu, lai darītu ļaunu mūsu tēviem, un spieda viņus izlikt savus jaundzimušos, ka tie nevarētu izdzīvot.

²⁰Tajā laikā piedzima Mozus, un viņš bija tīkams Dievam. Trīs mēnešus viņu zīdīja tēva mājās.

²¹Kad viņš tika izlikts, viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja sev par dēlu.

²²Un Mozu uzaudzināja visā ēģiptiešu gudrībā, un viņš bija varens savos vārdos un darbos.

²³Kad Mozum bija četrdesmit gadu, viņam sirdī radās doma apraudzīt savus brāļus, Israēla dēlus.

²⁴Un, redzēdams vienu, kam dara netaisnību, viņš to aizstāvēja un atriebās par pārestību, nosizdams ēģiptieti.

²⁵Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs caur viņa roku tos izglābs, bet viņi nesaprata.

²⁶Un nākamajā dienā viņš parādījās, kad divi no tiem kāvās, un mēģināja tos samierināt, uzrunādams: vīri, jūs taču esat brāļi. Kādēļ jūs viens otram darāt ļaunu?

²⁷Bet tas, kurš bija darījis pāri savam tuvākajam, atgrūda viņu un sacīja: kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?

²⁸Vai arī mani gribi nosist tāpat kā to ēģiptieti vakar?

²⁹Kad Mozus to dzirdēja, viņš aizbēga un kā svešinieks dzīvoja Midjānas zemē, un tur dzemdināja divus dēlus.

³⁰Pēc četrdesmit gadiem Sīnaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.

³¹To ieraudzījis, Mozus izbrīnījās par šo parādību, bet, kad viņš tuvojās, lai to tuvāk aplūkotu, atskanēja Kunga balss:

³²es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs. — Drebēdams bailēs, Mozus neuzdrošinājās to uzlūkot.

³³Bet Kungs viņam sacīja: noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

³⁴Es esmu redzējis savas tautas ciešanas Ēģiptē un esmu dzirdējis viņu vaidus, un esmu atnācis, lai viņus atbrīvotu. Un nu ej, es sūtu tevi uz Ēģipti. —

³⁵Šo Mozu tie noliedza, sacīdami: kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi? Bet Dievs ar tā eņģeļa roku, kas Mozum bija parādījies ērkšķu krūmā, ir sūtījis viņu par valdnieku un atbrīvotāju.

³⁶Viņš tos izveda no Ēģiptes un rādīja brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un Sarkanajā jūrā, un tuksnesī četrdesmit gadus.

³⁷Šis ir tas Mozus, kas Israēla dēliem sacīja: Dievs iecels jums Pravieti, tādu kā es, no jūsu brāļu vidus — tam paklausiet!

³⁸Šis ir tas Mozus, kas bija tuksnesī draudzes vidū. Viņš bija kopā ar mūsu tēviem un ar eņģeli, kas runāja ar viņu Sīnaja kalnā, un viņš saņēma dzīvu vēsti, lai to tālāk nodotu mums.

³⁹Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atgrūda viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,

⁴⁰sacīdami Āronam: taisi mums dievus, kas mums ietu pa priekšu, jo par šo Mozu, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis. —

⁴¹Tajās dienās viņi darināja teļu un pienesa upurus šim elku tēlam, un priecājās par savu roku darbu.

⁴²Un Dievs novērsās no viņiem un nodeva tos kalpot debesu pulkiem, kā ir rakstīts praviešu grāmatā: Israēla nams, vai tad jūs man četrdesmit gadus tuksnesī pienesāt kaujamus un citus upurus?

⁴³Jūs esat pieņēmuši Moleha telti un sava dieva Raifana zvaigzni, elku tēlus, ko jūs esat darinājuši, lai tos pielūgtu, un tādēļ es jūs izraidīšu viņpus Bābeles. —

⁴⁴Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kas darināta, kā Dievs Mozum bija pavēlējis, pēc parauga, ko viņš bija redzējis.

⁴⁵Mūsu tēvi kopā ar Jozuu mantoja to un veda sev līdzi uz to tautu zemēm, kuras Dievs bija padzinis, mūsu tēviem tur ieejot, līdz Dāvida dienām;

⁴⁶tur viņš atrada žēlastību Dieva acīs un lūdza dot pastāvīgu vietu Jēkaba Dieva namam.

⁴⁷Tad Sālamans uzcēla viņam namu.

⁴⁸Bet Visuaugstais nemīt rokām darinātos namos. Kā saka pravietis:

⁴⁹ debesis man tronis, bet zeme mans kājsols; kādu namu jūs celsiet man, saka Kungs, vai kur man ir atdusas vieta?

⁵⁰Vai mana roka to visu nav darinājusi? —

⁵¹Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs.

⁵²Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs.

⁵³Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.”

⁵⁴Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu.

⁵⁵Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,

⁵⁶un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”

⁵⁷Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū.

⁵⁸Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls.

⁵⁹Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.”

⁶⁰Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga.