Read New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals 1. Samuēla 20 Bible Online

1. Samuēla 20 - New Latvian Inter-confessional Bible with Deuterocanonicals bible

1. Samuēla 20

¹Tad Dāvids steidzās prom no Najotas Rāmā un, atnācis pie Jonatāna, jautāja: “Ko esmu darījis, ko esmu noziedzies vai grēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?”

²Jonatāns tam sacīja: “Pasargi, Dievs! Tev nebūs jāmirst. Mans tēvs neko nedarīs — ne lielu, ne mazu, man to neatklājis. Kāpēc lai mans tēvs no manis to slēptu? Tas nevar būt!”

³Bet Dāvids atkal teica un zvērēja: “Tavs tēvs droši zina, ka esmu guvis tavu vēlību, un viņš domā: Jonatānam tas nav jāzina, lai viņš nebēdātos. Tiešām, dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! — man līdz nāvei ir tikai viens solis.”

⁴Un Jonatāns teica Dāvidam: “Es tavā labā darīšu, ko vien vēlies!”

⁵Tad Dāvids sacīja Jonatānam: “Redzi, rīt ir jauns mēness, kad man katrā ziņā jāsēžas ar ķēniņu pie viena galda, bet tu laid mani, un es paslēpšos uz lauka līdz trešās dienas vakaram.

⁶Ja tavs tēvs ievēros, ka neesmu klāt, saki: Dāvids man ļoti lūdzās, ka viņš varētu aizskriet uz Betlēmi, savu pilsētu, jo visai dzimtai tur ir gadskārtējā upurēšana.

⁷Ja viņš saka: labi, — tad tavs kalps ir drošībā, bet, ja viņš niknumā aizsvilstas, tad zini, ka viņam padomā ļauns.

⁸Tad izrādi laipnību savam kalpam, jo tu esi saistījies ar savu kalpu Kunga derībā. Ja esmu vainīgs, tad nonāvē mani pats — kāpēc gan tev vest mani pie sava tēva?!”

⁹Jonatāns teica: “Pasargi, Dievs! Ja es manītu, ka manam tēvam padomā darīt tev ļaunu, un tev to nestāstītu!”

¹⁰Dāvids teica Jonatānam: “Ja tēvs tev bargi atcirtīs, kurš man to pastāstīs?”

¹¹Jonatāns teica Dāvidam: “Nāc, iziesim laukā!” Un viņi abi izgāja uz lauka.

¹²Tur Jonatāns teica Dāvidam: “Kungs, Israēla Dievs, ja līdz šim laikam rīt vai parīt es izdibināšu no sava tēva, ka viņš labvēlīgs Dāvidam, vai tad es nesūtīšu pie tevis ar ziņu?

¹³Lai Kungs dara Jonatānam tāpat un vēl vairāk! Bet, ja mans tēvs gribēs tev darīt ļaunu, es došu tev ziņu un sūtīšu tevi projām — tad ej ar mieru, un Kungs būs ar tevi, kā viņš bija ar manu tēvu!

¹⁴Un tu, ja es vēl būšu dzīvs, vai tu neparādīsi man Kunga žēlastību, ka es nemirstu!

¹⁵Tu neatrausi savu žēlastību manam namam nemūžam, arī tad ne, kad Kungs no zemes virsas iznīdēs visus Dāvida ienaidniekus.”

¹⁶Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu, sacīdams: “Kungs atprasīs no Dāvida ienaidniekiem!”

¹⁷Jonatāns vēlreiz nozvērināja Dāvidu pie viņu mīlestības, jo viņš to mīlēja kā savu dzīvību.

¹⁸Jonatāns viņam teica: “Rīt ir jauns mēness, ja tava vieta būs tukša, to ievēros,

¹⁹bet parīt steidz lejā uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un paliec pie Ezela[6] akmens.

²⁰Es izšaušu trīs bultas uz tā pusi, it kā es šautu mērķī.

²¹Tad es teikšu zēnam: ej, sameklē bultas! — Ja es saku zēnam: re, bultas ir šaipus tevis, paņem tās! — tad nāc, jo tu esi drošībā un tev nekas nedraud. — Dzīvs Kungs! —

²²Bet, ja es puikam teikšu: re, bultas ir aiz tevis, tad ej, jo Kungs tevi sūta projām.

²³Bet par to, ko mēs runājām, tu un es, redzi, Kungs starp mani un tevi uz mūžiem!”

²⁴Dāvids paslēpās uz lauka. Iestājās jauns mēness, un ķēniņš sēdās pie mielasta.

²⁵Ķēniņš, kā parasti, apsēdās savā vietā uz sēdekļa pie sienas, Jonatāns piecēlās, un Abnērs apsēdās blakus Saulam, bet Dāvida vieta palika tukša.

²⁶Todien Sauls neko neteica, jo domāja, ka tam kaut kas atgadījies un viņš nav šķīsts — droši vien vēl nav šķīstījies.

²⁷Bet nākamajā, jauna mēness otrajā dienā Dāvida vieta atkal bija tukša. Tad Sauls teica savam dēlam Jonatānam: “Kādēļ Jišaja dēls nav nācis uz mielastu ne vakar, ne šodien?”

²⁸Jonatāns atbildēja Saulam: “Dāvids mani lūgtin lūdza, ka varētu iet uz Betlēmi.

²⁹Viņš teica: jel laid mani, jo mūsu dzimtai šajā pilsētā ir upurēšana, un mans brālis pieteica, ka man tur jābūt. Tad nu, ja esmu guvis tavu vēlību, es aiztecēšu apraudzīt savus brāļus, — tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.”

³⁰Sauls iedegās dusmās pret Jonatānu un teica: “Tu samaitātās tiepīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi izvēlējies Jišaja dēlu par kaunu sev un par kaunu savas mātes klēpim!

³¹Kamēr vien Jišaja dēls dzīvo uz zemes, nepastāvēsi ne tu, ne tava valdīšana! Tagad sūti pēc viņa un atved pie manis, jo viņš ir parādā nāvei!”

³²Jonatāns sacīja savam tēvam Saulam: “Kāpēc viņam jāmirst, ko viņš nodarījis?!”

³³Bet Sauls svieda uz viņu šķēpu, lai nodurtu, un Jonatāns saprata, ka viņa tēvs ir gatavs nonāvēt Dāvidu.

³⁴Degdams dusmās, Jonatāns piecēlās no galda un neko neēda šajā jauna mēness otrajā dienā, jo bija satriekts par Dāvidu un to, ka tēvs viņu tā apkaunojis.

³⁵No rīta Jonatāns izgāja uz lauka, kā bija norunāts ar Dāvidu, un viņam līdzi bija mazs zēns.

³⁶Viņš teica zēnam: “Skrien sameklē bultas, kuras es šaušu.” Zēns aizskrēja, un viņš izšāva bultu tam pāri.

³⁷Kad zēns nonāca tur, kur bija Jonatāna izšautā bulta, Jonatāns sauca zēnam: “Vai bulta nav aiz tevis?”

³⁸Un Jonatāns sauca zēnam nopakaļ: “Ātrāk! Pasteidzies! Neapstājies!” Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.

³⁹Zēns nesaprata neko, vienīgi Jonatāns un Dāvids zināja, kas par lietu.

⁴⁰Jonatāns atdeva ieročus zēnam un sacīja: “Ej, nes tos uz pilsētu.”

⁴¹Kad zēns bija aizgājis, no slēptuves dienvidu pusē piecēlās Dāvids, krita uz sava vaiga pie zemes un klanījās trīs reizes. Viņi skūpstīja viens otru un raudāja, un Dāvids raudāja nevaldāmi.

⁴²Jonatāns teica Dāvidam: “Ej ar mieru! Mēs abi esam zvērējuši Kunga vārdā: Kungs lai ir starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem pēcnācējiem — tas paliek mūžīgi!”